Pirms vēlēšanām iet karsti.
Pirms vēlēšanām iet karsti. Vieni runā par demokrātiju un vārda brīvību, televīzijā liekot uzstāties speciālistiem un nozaru vadītājiem ar slavinājumiem par vadošo partiju padarīto viņu pārstāvētajā jomā, citi šiem demokrātiem pārmet vēlēšanu kampaņai atvēlētās naudas pārtērēšanu.
Cilvēki starp slavinājumiem un politiķu darbības kritiku var apjukt. Par ko tad galu galā balsot?
Mani kā pilsoni interesē trīs galvenās lietas jeb vaļi, uz kuriem balstās valsts un iedzīvotāju labklājība. Tā ir interese par mūsu valsts vietu Eiropas Savienībā saimnieciski ekonomiskajā attīstībā, par cilvēku dzīves līmeni un par iedzīvotāju uzticību valsts pārvaldei. Sociologu un Eiropas Savienības ekspertu pētījumi ir devuši atbildes uz visiem trijiem jautājumiem. Proti, Latvija ir atzīta par nabadzīgāko valsti Eiropas Savienībā, tajā iedzīvotājiem starp abām pārējām Baltijas valstīm ir zemākā minimālā alga, bet valsts pārvaldē un ierēdniecībā valda liela korumpētība, kas uzskatāma jau par valsts nolaupīšanu.
Tāds nu ir ne tikai pēdējās, bet visu līdzšinējo valdību darbības rezultāts. Cilvēku, kurš pastiprinātas inflācijas apstākļos saņem mazāko algu Eiropā, maz interesē, cik jaunas un modernas iekārtas ir uzstādītas kādā no respektablākajām ārstniecības iestādēm, jo viņš skaidri apzinās — smagas slimības gadījumā būs spiests nomirt vienīgi zinot, ka tādas iekārtas ir. Viņam diezgan vienaldzīgas ir arī runas par izglītības perspektīvām, apzinoties, ka nespēs gadā maksāt 800 vai 1000 latu, lai bērni iegūtu augstāko izglītību. Savukārt kādas lielākas idejas īstenošanai priekšā stāvošā birokrātija ar savām sarežģītajām prasībām tā vien mudina izvilkt maku no kabatas, lai lietas kārtotos ātrāk.
Ar tādu bagāžu esam pie kārtējo Saeimas vēlēšanu sliekšņa.
Ko tad darīt? Nesen biju Rankas pagastā, kas ieguvis labākā pagasta godu Vidzemē. Tur cilvēki izveidojuši normālu dzīvi, paši atverot uzņēmumus un radot apstākļus pienācīgai atpūtai. Rankas fenomens ir vislabākais arguments manam ieteikumam vairs nekad nepaļauties uz politiskās dzīves pīlāru solījumiem un negaidīt, ka viņi kaut ko iedos, bet rīkoties pašiem, lai kļūtu labāk. Tāda rīcība visātrāk dod augļus.
