Guntis Upacers pats uzcēlis māju Ikšķilē, kur joprojām dzīvo kopā ar savu ģimeni — sievu un divām meitām. Tomēr vienlaikus viņš ir arī blomēnietis.
Guntis Upacers pats uzcēlis māju Ikšķilē, kur joprojām dzīvo kopā ar savu ģimeni — sievu un divām meitām. Tomēr vienlaikus viņš ir arī blomēnietis.
Pensionēto ķīmiķi gandrīz tikpat bieži, cik Ikšķilē, var sastapt Blomes pagasta “Norās”, kur viņš deviņdesmitajos gados atgūtajos dzimtas īpašumos uzcēlis māju. Savdabīgā ēka izveidota no rijas, kas atvesta no Jaunākroga, vietas netālu no Cēsu rajona robežas.
Guļbaļķu būve rūpīgi izjaukta un pēc tam atkal salikta atpakaļ. Jānomaina bijis vien vecais jumts. Iekštelpas izbūvētas, lai būtu piemērotas ērtai dzīvošanai. Līdztekus dzīvojamām istabām rijas “vēderā” paslēpušās arī omulīgas pirts telpas. “Visus darbus vadīju pats, jo man jau bija pieredze, ceļot Ikšķiles māju,” atklāj saimnieks. Visi lielākie pārbūves darbi paveikti aptuveni pusgada laikā. “Līdz tam desmit gadu dzīvoju zem bērza,” pasmaida Guntis Upacers, atcerēdamies savas saimniekošanas sākumu. Tolaik viņš dzīvošanai no Ķesterciema uz Blomi atvedis studentu vasaras mītni. “Bija auksti, tāpēc nācās uzcelt šo māju,” saka blomēnietis.
Ķīmijā bija tikai divas atzīmes
“Esmu pensionārs ar stāžu,” atklāj G. Upacers, kaut arī viņam ir tikai nedaudz virs 60. Tas tāpēc, ka no Salaspils atomreaktora, kurš viņš aizvadījis darba gadus, pensionējās 50 gadu vecumā.
Ķīmiķa profesijas izvēlē liela nozīme bijusi Smiltenes vidusskolā pavadītajiem gadiem. Guntim klases audzinātāja bija Dzidra Nātra, bet ķīmiju pasniedza Elmārs Nātra. Tas visu izsaka. “Skolotājam Nātram ķīmijā bija tikai divas atzīmes — pieci vai divi. Ķīmija tāda ir: vai nu tu zini, vai ne. Nekādu trijnieku vai četrinieku tur nevar būt,” uzskata vidusskolas absolvents. Divniekus skolotājs mēdzis likt diezgan bieži, savukārt viņa sieva savas klases audzēkņiem centusies sliktās atzīmes palabot, bet nākamajā stundā viss atkal bijis, kā jābūt. “Man ķīmija vienkārši padevās. Godīgi sakot, es to nekad neesmu īpaši mācījies. Zināju tāpat paklausoties un palasot,” secina blomēnietis. Tāpēc profesijas izvēle nekādas problēmas neradīja, un viņš iestājās universitātē, ķīmiķos. Kad viņš jau studējis, izveidots radioaktīvās ķīmijas novirziens, jo Salaspils reaktoram bijuši nepieciešami speciālisti.
Starojums neļauj savairoties baciļiem
Vaicāts, vai darbs reaktorā nebija veselībai kaitīgs, ja jau pensijā ļāva iet no 50 gadu vecuma, Guntis Upacers atbild, ka tas tā — katram gadījumam. “Tieši pretēji, mēs slimojām retāk kā citur strādājošie, jo reaktorā gaiss ir tīrs. Radioaktīvais, jonizējošais starojums neļauj telpās savairoties baciļiem,” komentē ķīmiķis. Viņš paskaidro, ka, protams, starojums bija, bet tur iet nedrīkstēja. Reaktorā strādāja cilvēki, kuri saprata, kas ir radioaktīvās vielas un starojums, tāpēc negadījumi nenotika. Tādas situācijas kā Černobiļā, kur armijas komandieri padotos pa gabalu komandēja, kur un kam jādodas, Salaspilī nebija.
Visus toreiz iedzina mežā
Tiktāl par profesijas izvēli un darba gaitām, taču Guntim Upaceram ir aizraušanās, kas viņu pavada no jaunības līdz pat šodienai. Tas ir orientēšanās sports. Tie, kuri regulāri seko sporta ziņām laikrakstā “Ziemeļlatvija”, viņa vārdu uzvarētāju pulkā noteikti ir pamanījuši itin bieži. Kā tas sākās?
Skriešana, kā savu sporta veidu visbiežāk dēvē orientieristi, Guntim sākās 1960. gadā. “Mums bija pasniedzējs Gvido Sakss, biologs, dzejnieces Annas Sakses radinieks. Viņš mūs visus toreiz iedzina mežā. Tā arī līdz šim laikam neesmu no tā izskrējis ārā,” pasmaida blomēnietis. “Tas ir jauki. Man patīk mežā skriet. Lai to saprastu, katram pašam ir jāieskrien un jāpārliecinās.”
Latvijas orientēšanās sportam saknes ir senākas, bet šis sporta veids atdzima ap 1958. gadu, pēc pāris gadiem ar to sāka nodarboties arī Guntis Upacers, tāpēc var apgalvot, ka viņš Latvijā ir viens no orientēšanās pionieriem, kas joprojām ir ierindā.
Nepieciešama prasme ātri reaģēt
Lai gan vērotājam no malas var šķist, ka orientieristam jābūt vienīgi fiziski labi sagatavotam, tomēr ne mazāk svarīgi ir, lai uz pleciem būtu saprātīga galva. Nepieciešama prasme ātri reaģēt, saprast, kā dažādās situācijās rīkoties, jo gadās, ka arī orientierists apmaldās. Protams, tā nav tradicionālā apmaldīšanās, kā nesen varēja vērot televīzijas ekrānā, kad jaunieši Vakarbuļļos labu laiku bija riņkojuši pa apli un nespējuši saviem spēkiem izkļūt no meža.
“Tā pa apli gan nekad neesmu gājis. Savulaik, kad bija lielās dzērveņu lasīšanas kampaņas, klusām ieliku kabatā kompasu. Ja nav saules, purvos var iziet švaki, jo tur virzienu noteikt nevar, daudz kas traucē,” secina orientierists.
Viņš atceras, ka piedalījies dažādās sacensībās, tai skaitā tūrisma mačos, kur bija dažādas skēršļu joslas, stafetes.
Vajadzētu daudz vairāk naudas
Orientēšanās sporta gaitās blomēnietis apceļojis gluži vai visu kontinentu. Padomju laikos krustu šķērsu izskraidīta Krievija līdz pat Baikālam, Čitai. Tagad, pēc deviņdesmitajiem gadiem, kontrolpunkti meklēti Eiropas valstīs — Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Čehijā, tepat kaimiņos Igaunijā, kur mīt lielākā daļa cīņubiedru vēl no padomju laikiem, un daudzviet citur.
Vai braukāšana pa ārzemēm nav pārlieku dārgs vaļasprieks? “Nav jau nemaz tik dārgi. Ja dzertu šņabi, vajadzētu daudz vairāk naudas,” pasmaida sportists. Ekipējums kopā izmaksā aptuveni 100 latu, visdārgākie ir apavi, kurus lētāk kā par 50 latiem nevar iegādāties. Ēšana ārzemēs izmaksā aptuveni tikpat daudz, cik Latvijā. Tādās valstīs kā Čehija vai Slovākija dzīve ir pat lētāka kā pie mums. Vienlaikus ar sportošanu Eiropas pilsētās un pilsētiņās gūts ne mazums iespaidu. Guntis gan atzīst, ka parasti viņi necenšas apmeklēt lielās pilsētas, kas ir pārapdzīvotas, bet vairāk dodas apskatīt mazās, kolorītās Eiropas pilsētiņas un to pakārtni, īpaši kalnus.
Pēc kāda laika būs kur paslēpties
Kad Guntis Upacers nav kādā no orientēšanās mačiem vai Ikšķiles pusē, viņu var sastapt “Norās”. Pat paviršam vērotājam, braucot no Smiltenes uz Valmieras pusi, acīs iekritīs neierastā ainava — klajš lauks, kurā zaļo nelielas priedītes. Nedaudz tālāk uz mājas pusi aug bērzu stādījums, vēl tālāk — eglītes. Kad kociņi izaugs? “Kaut kad jau tas notiks. Nevaru teikt, ka tie būs mazbērniem, jo man viņu vēl nav, tāpēc pagaidām jārunā tā vispārināti. Galvenais, ka pašam pēc kāda laika būs kur paslēpties. Jau tagad pa Jāņiem šur tur guļ pa kādam līgotājam, viņiem ļoti patīk zem tiem bērziem atpūsties,” joko blomēnietis.
Savulaik viņš šeit saimniekošanu sācis ar miežu, kviešu un cukurbiešu audzēšanu, līdz sapratis, ka bez nopietniem ieguldījumiem zemniekošanai nav nākotnes. Tagad šeit aug jauns mežs, lai gan šādā veidā laukus izmanto ne pārāk daudz zemes īpašnieku.
Paies kāds gadu desmits, “Noras” būs paslēpušās aiz priežu jaunaudzes un tās iemītniekus īpaši netraucēs netālās šosejas trokšņi.
