Februārī Saeimā uzvirmoja diskusijas par to, vai vajag saukt pie kriminālatbildības personas, kuras publiski noliedz Latvijas okupāciju 1940. gadā, kā arī slavina okupācijas režīmu un tā pārvaldītājus. Pašlaik spēkā ir ANO rezolūcija, kas nosoda genocīda noliegšanu. Atbildība par tādu rīcību paredzēta arī mūsu valstī. Un tas ir saprotams, tāpat kā tas, ka okupāciju neatzīt var tikai mūsu neatkarības pretinieki, jo to apliecina kaut vai vēlākās deportācijas. Taču klausoties par šiem jautājumiem diskusiju televīzijas raidījumā “Sastrēgumstunda”, tā vien sāka šķist, ka drīz arī tanti no Bauskas, kura, saduroties ar ikdienas nejēdzībām un dārdzību, novaidēsies – padomju gados gan dzīve bija labāka –, vajadzēs brīdināt, ka viņa jau ir soli no cietuma. Aizvien vairāk aizliegumu un sodu mūs tuvina tai pašai noliedzamajai padomju varai, kad publiski nedrīkstēja stāstīt pat anekdotes par Brežņevu. Tagad tas var notikt no otras puses. Bet iznākums – autoritārisms vai pat diktatūra – būs tas pats. Uz tādām domām vedina arī varas partiju politika kino attīstībā. Lielāks finansējums tiek tikai filmām par patriotiskām tēmām, bet citas tiek atstātas ēnā. Un ko lai dara ar daudzajiem rakstniekiem, kuru darbos pozitīvi tēlota kolhozu un padomju sabiedrības dzīve? Vai arī Ilzei Indrānei vajadzēs sēdēt cietumā par romānu “Cepure ar kastaņiem”, bet varbūt Zigmundam Skujiņam, kurš reiz palepojās, ka viņam padomijā nav bijis atvilktņu darbu? Ir tik viegli aizslīdēt projām no demokrātijas, bet daudz grūtāk ar darbu panākt, lai nevienam pat prātā nenāk ar labu vārdu atcerēties veco varu.
