“Ar bitēm nekad neko nevar zināt,” slavenā lācēna Vinnija Pūka domu pērle rotā arī trikātieša Artūra Ozoliņa pierakstu kladi. Tajā apkopoti visi dravas notikumi.
“Ar bitēm nekad neko nevar zināt,” slavenā lācēna Vinnija Pūka domu pērle rotā arī trikātieša Artūra Ozoliņa pierakstu kladi. Tajā apkopoti visi dravas notikumi.
“Trikātā esmu imigrants,” A. Ozoliņš atjoko, vaicāts, vai ir trikātietis, bet tūlīt izlabo, ka “Ezermājās” dzīvo jau 49. gadu, tāpēc ir visnotaļ piederīgs šai vietai. Dzimtā puse šeit ir viņa sievai, ar kuru sirmais vīrs iepazinies Sibīrijā. “Sibīrijā nokļuvām katrs no sava apgabala. Tur mūs liktenis saveda kopā. Izrādījās, ka viņas dzimtene ir Trikāta. Loze krita, ka brauksim uz šejieni. Tā kļuvu trikātietis,” atceras pensionārs. Blakus Ozoliņu mājai atrodas skola, kurā savulaik mācījusies Artūra sieva. Tolaik skolā bijusi brīva kurinātāja vieta, Artūram bijusi atbilstoša kvalifikācija, un tā sācies jaunais dzīves posms.
Aizraušanās pavada jau kopš bērnības
“Ezermāju” saimnieks ir aizrautīgs makšķernieks, jo kā gan citādi varētu būt, ja ezera vilnīši skalojas teju vai pie pašām mājas durvīm. Tomēr viņam ir vēl otra aizraušanās, kas pavada jau kopš bērnības, — biškopība. “Attiecībā pret bitēm neesmu no nopietnajiem biteniekiem, bet vairāk — piedzīvojumu meklētājs,” pasmaida bitenieks. Viņš atceras, ka pirmā tikšanās ar bitēm bijusi ļoti tālā bērnībā, kad ar biškopību nodarbojās viņa tēvs. “Tad saņēmu pirmās kristības — vairākus desmitus dzēlienu. Nekas, normāli,” komentē trikātietis. Viņš paskaidro, ka no tā nekādas problēmas nav radušās. Vēlāk arī viņa dēli, būdami vēl pavisam maziņi, gājuši pie bitēm bez īpašas piesargāšanās. Bijuši pat kuriozi, kad mazie sūdzējušies mammai. “Mammīt, šodien neveiksmīga diena! Neviena neiedzēla,” puikas paziņojuši, kad vecāki atgriezušies mājās.
Bezsamaņā un jāsauc ātrā palīdzība
Kā tad ir — vai tiešām ar bitēm nekad neko nevar zināt? “Ir atsevišķi momenti, kad bites nepakļaujas nekādiem noteikumiem. Viņas dzeļ, un viss. Nupat bija gadījums. Pirms kādām divām nedēļām taisīju revīziju. Pie manis bija atbraucis kolēģis. Viņām kaut kas nepatika, un tad kolēģis saskaitīja man 14 dzēlienus. Viņam gan toreiz neviena neiedzēla, bet reiz ir nācies astoņus saņemt. Nekāda vaina,” stāsta bitenieks.
Tomēr dzirdēti arī nopietnāki gadījumi. Kaimiņos pirms dažiem gadiem parādījās bišu slimība varroatoze, un komisijas brauca pārbaudīt dravas. Kādā lietainā dienā kontrolieres bija ieradušās, lai iegūtu peru paraugu. Nocēluši magazīna kasti, attaisījuši stropa apakšējo daļu vaļā, un bites sākušas dzelt. Nopietni. Divi suņi beigti. Meitenīte pie dārza — bezsamaņā, un jāsauc ātrā palīdzība. Tādas bijušas nepatikšanas.
“Man tādi gadījumi ir gājuši secen. Kad bija problēmas ar nervu sāpēm, uzliku tajā vietā, lai kādas astoņas bites iedzeļ. Dažreiz pārgāja, citreiz bija jāmeklē nopietnāka palīdzība,” bitenieks dalās pieredzē.
Nu kā tad bez bitēm?
Pēc Sibīrijas, kad Ozoliņi sāka dzīvot Trikātā, Artūrs vasaras vidū aizbraucis uz kādu meža saimniecību, atvedis vienu stropu un mājās nolicis pagalmā. Ar to viss sācies. “Tagad jau tā iegājies, ka nezinu, kā bez viņām varētu iztikt. Saimju ir par daudz. Divus gadus jau mēģinu no viņām tikt vaļā, bet nekas neiznāk, un pavisam bez viņām arī nevar. Nu kā tad bez bitēm?” secina trikātietis. “Vispirms jau viņas man ir savējās. Otrs — man medus garšo. Ļoti. Cukuru mājās vispār nelietoju, tikai medu. Ir nopietnas kaites, pie kurām ar medu vien cauri netiksi, bet, kā raksta, stāsta un prakse rāda, tad medus nav peļams arī kā ārstniecības līdzeklis.”
Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, lai viņš varētu nodarboties ar bitēm? “Uzskatīju par pašsaprotamu lietu, ka mājās jābūt bitēm. Pacietībai jābūt, jāmīl dzēlieni,” pasmaida pensionārs. Vai nevar tā, ka divos mēnešos reizi pieiet pie stropa, bet rudenī dodas pēc medus? “Tad jau gan būtu vienkārši,” atbild bitenieks.
Sen vairs nevienas bites nav
Viņš atceras gadījumu, kad kaimiņos bijusi kāda saimniece, kas vasarā nopirkusi divas saimes. Pārdevēja bijusi bezizejā un tāpēc atdevusi visu. Strops bijis pilns ar bitēm un rāmjiem. Arī magazīnas bijušas pilnas ar medu. Vasaras nogalē saimniece aicinājusi kādu bitenieku medu izsviest, jo pašai nav bijis nepieciešamā inventāra. Palīgs atbraucis, jā, viss ir kārtībā. Medus iznācis diezgan daudz. Pagājusi nākamā vasara. Viņa atkal sauc palīgā bitenieku. “Ko jūs domājat, kas tur bija? Tukšs strops! Pavasarī viņa neko nebija sakārtojusi, jo domājusi, ka tas viss tāpat vien notiek,” stāsta trikātietis. Vēl viens gadījums. Kāds paziņa vasaras vidū atbraucis un vaicājis, vai Artūram neesot bišu māte. Viņš atteicis, ka pašlaik nav, bet pēc nedēļas varētu būt. Kas noticis? “Man saimē nav mātes. Bites dikti maz lido,” šis skaidrojis. Tālu nav bijis, tāpēc nolēmuši aplūkot. Attaisījuši stropu, bet tur tikai dažas vecas šūnas, kaut kāds maisiņš virsū saglabājies, bet iekšā jau sen vairs nevienas bites nav. Tās dažas, kas tur lidoja, tāpat ap tukšo stropu lidinājušās, jo bites tā mēdz darīt. Tā notiek, ja neseko, kas dravā norisinās.
Gar zāģi gāžas laukā no stumbra
Bitenieks zina stāstīt, ka bitēm ir saglabājušās iemaņas, kas viņām ļāva izdzīvot pirms gadu tūkstošiem savvaļā. Blakus skolai augusi veca liepa. Koks bijis tik vecs, ka apdraudējis cilvēkus, tāpēc nolemts to nozāģēt. Februārī strādnieki ķērušies klāt. Liepu nozāģējuši un sākuši garināt. Viens strādnieks vaicājis, kas tā par savādu līmi, kas gar zāģi gāžas laukā no stumbra. Izrādās, tur iemājojušas bites, un zāģis trāpījis tieši medus telpā. Nākamajā bluķī bijis bišu kamols, kas tur sagatavojies pārziemot. “Pirms cilvēku iejaukšanās viņas ir mācējušas izdzīvot un tāpēc arī tagad cenšas iemājot koku stumbros vai būros. Bites ir brīnumbagātas ar iztēli, kur varētu apmesties,” vērtē bitenieks. Arī šovasar viņš redzējis, ka divās liepās apmēram 15 metru augstumā iemājo spieti. Sagājuši dobumā, un vēlāk varējis redzēt, kā bites dodas darbā. “Tomēr ilgs mūžs viņām tur nav, jo katru pavasari jānāk no jauna. Vecās bites parasti nosalst vai tās apēd putni,” komentē trikātietis.
Viņš par savām mīlulēm var stāstīt vēl daudz dažādu atgadījumu, jo, kā pats saka, šajā jomā ir piedzīvojumu meklētājs. Par vienu lietu bitenieks ir pārliecināts — ikvienā lauku sētā vajadzētu būt pāris bišu saimēm. Tas nekas, ka no viņām nekad neko nevar zināt.
