Nav pateicīgs uzdevums komentēt jaunākos notikumus Ukrainā, kur situācija var mainīties stundas laikā. Vienu gan iesaku visiem, kas interesējas par aktualitātēm – neticiet tiem meliem, kas tiek producēti Maskavā un kas nepārtraukti skan gandrīz visos TV kanālos. Tauta nav bandīti, kas sazagušies ieročus un tad apšauj paši savējos, lai vainotu specvienību snaiperus. Lielu pārmaiņu laikā var gadīties, ka pie ieroča tiek arī kāds bezatbildīgs tips, bet šiem ļautiņiem vairāk interesē laupīšana. Jāsaprot vienkārša situācija: Eiropas centrā līst asinis, bez vainas tiek nogalināti vismaz 82 cilvēki, tikmēr pati valsts atrodas maksātnespējas priekšā. Tālāka notikumu eskalācija varētu izraisīt jaunu finanšu krīzi visā pasaulē. Tieši tāpēc uz Kijevu brauca gan ASV, gan Eiropas valstu, gan Krievijas politiķi, lai kopīgiem spēkiem izdarītu spiedienu uz ietiepīgo prezidentu Janukoviču. Un tālāk jau viss risinājās pēc ķēdes reakcijas principa. Saprotams, ka arī Maskavai Janukovičs bija galīgi apnicis, jūtot viņa nespēju panākt izlīgumu, Putins atteicās piešķirt kārtējos divus miljardus dolāru no apsolītajiem 15 miljardiem. Bija taču redzams, ka pirmie trīs miljardi Ukrainā kaut kur pazuda, līdz tautai nemaz nenonākot.Attiecībā uz Janukoviču jāteic, ka šis ir apliecinājums cēloņu un seku likumam. To jau Šekspīrs savās traģēdijās pamatoja, ka “varas uzurpators kļūst par savas uzurpācijas upuri”. Zināms taču, ka Austrumukrainā prezidenta vēlēšanu rezultāti tika masveidā viltoti un, kļuvis par patvaldnieku, Janukovičs lika notiesāt savu nopietnāko konkurenti Jūliju Timošenko. Viņai pārmeta it kā neizdevīgu gāzes piegāžu līgumu ar Putinu, kaut faktiski Timošenko toreiz panāca maksimālo izdevīgumu. Tiesa, kādu gadu vēlāk, kad Kremlī sēdēja Medvedevs, Timošenko gribēja panākt, lai Gazprom piegādes veic pa tiešo, nevis ar noslēpumainas starpniekfirmas starpniecību, kurai adrese reģistrēta kaut kur Šveicē. Medvedevs bija piekritis, bet tad Putins viņu liecinieku klātbūtnē bija apsaucis: “Tu viņus neaiztiec, tie mani puiši!”Tagad neiespējami prognozēt tālāko notikumu gaitu, jo Ukrainā mīt ap astoņiem miljoniem etnisko krievu, kuriem cita domāšana. Un Krievija mīļuprāt panāktu Krimas atdalīšanos no Ukrainas, izveidojot kaut ko līdzīgu Piedņestrai vai vismaz Abhāzijai, savukārt Rietumukrainas apgabali nekādos apstākļos vairs negribēs atgriezties pie līdzšinējās kārtības. Cerīgs ir Timošenko solījums, ka Ukraina jāsaglabā kā vienota valsts. Starp citu, neviens vairs nepiemin Krimas vēsturiskos iedzīvotājus tatārus, kuri tāpat lielā skaitā atgriezušies savu senču dzimtenē.Svaigākie notikumi liecina, cik iedarbīgas var būt starptautiskās sankcijas pret atsevišķiem politiķiem. Kamēr sankcijas vēl nav stājušās likumīgā spēkā, daudzi Ukrainas varasvīri steidz glābt savus miljardu kontus ārvalstu bankās. Kad Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs pukojas, ka likumīgas sankcijas drīkst izsludināt tikai ANO, tad viņš blefo, jo katra valsts šādus lēmumus var pieņemt pēc saviem ieskatiem, jo te nav runas par globālā mēroga sankcijām. Kad šādu lēmumu pieņem ES līmenī, tad lēmums jāpilda 28 ES dalībvalstīm, bet, teiksim, Šveice var rīkoties pēc savas sapratnes.Par notikumiem Ukrainā vēl viena piebilde. Tieši dienu pirms pēdējā asiņainā slaktiņa Putins uz Kijevu nosūtīja savu uzticības personu Surkovu. Savukārt Kijevas pilsētas galva tajā pat laikā paziņoja, ka izstājas no “Reģionu partijas” un visus spēkus veltīs, lai novērstu turpmāku asinsizliešanu. Zīmīgi fakti.Turpmāk katra diena nesīs jaunus pavērsienus. Skaidrs ir viens, ka Krievija centīsies nepieļaut Ukrainas izkrišanu no Kremļa ietekmes orbītas.Bet sekosim arī notikumiem pašā Krievijā. Pēdējā pusotra gada laikā Krievija zaudējusi ap 30 miljardiem dolāru no naftas dolāru uzkrājumiem, ekonomikā gandrīz pārstāj ieplūst ārzemju investīcijas, ražošana gada izteiksmē pieaugusi tikai par 0,7 procentiem, bet tuvākajos mēnešos sagaidāms vēl krasāks aktivitātes samazinājums. Zīmīgs fakts: kamēr ar pilnu jaudu darbojās Hodorkovska naftas kompānija Jukos, naftas ieguve gadu no gada palielinājās. Tagad, kad šī kompānija likvidēta, daļēji sadalīta Putina draugiem, daļēji iekļauta kompānijā Rosņeftj, kuru tāpat vada Putina tuvākais draugs Sečins, naftas ieguve vairs nepalielinās, agrākās ieguves vietas izsīkst, starptautiskās cenas gandrīz nemainīgas, savukārt strauji pieaudzis Krievijas iekšējais patēriņš. Un Putins vairs neredz cita ceļa, kā uzturēt starptautisko spriedzi, lai neļautu naftas cenai nokristies vēl zemāk, bet iekšpolitikā sākusies skrūvju pievilkšana. Vispirms tiek kontrolēti plašsaziņas līdzekļi, panākot gandrīz Brežņeva gadu cenzūras līmeni. Pirms Olimpiskajām spēlēm gan izlaida no cietumiem Hodorkovski un kādu simtu citu politieslodzīto, bet retorika pieņēmās spēkā. Pietika satīriķim Šenderovičam Soču olimpiādi netieši salīdzināt ar 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm (pirms tam šādas paralēles bija saskatījis kāds no ASV senatoriem), kad visi putinisti ar Žirinovski priekšgalā uzsāka īstus gāganu karus pret populāro satīriķi. Tiek pieminēta arī Šenderoviča tautība. Bet galvenais, ka cilvēks tiek pēkšņi totāli izsekots, gan telefonsarunas noklausās, gan uz ielas tiek sekots katram solim, un nu jau vairs nav drošas pat sarunas virtuvē. Tas notiek paralēli tam, ka amerikānis Snoudens tiek īpaši sargāts kā ASV spiegošanas aktivitāšu atmaskotājs. Bet ASV spiego tāpēc, lai novērstu teroraktus, tostarp arī Krievija tika brīdināta, ka teroristi Sočos gatavojas ievest sprāgstvielas zobu pastas tūbiņās. Kādus teroristus Putins saskata Šenderoviča vai citu Krievijas ebreju personās?Bet priekšā gaidāms starptautiskās tiesas spriedums Jukos lietā. Hodorkovska interešu pārstāvis Ņevzļins atrodas drošībā Izraēlā. Putinam un viņa drauģeļiem nekas priecīgs nav gaidāms.
