Kā sniega bumba, kas veļas pa kalnu lejā un kļūst aizvien lielāka un lielāka, tā arī pār mani vēlās emociju kalns, ko sagādāja mazās Latvijas sportisti Soču olimpiskajās spēlēs. Nešauboties varam apgalvot, ka valsts ir maza tikai mēroga ziņā. Medaļas kamaniņu divniekā un stafetē, skeletonā un bobslejā – veiksmīgākās ziemas olimpiskās spēles Latvijas vēsturē. Un mūsu hokejisti, kuri pēc spēles ar nu jau olimpiskajiem čempioniem Kanādu lika par sevi runāt visai pasaulei. Pilnībā piekrītu Jāņa Celmiņa rakstītajam mikroblogu vietnē Twitter.com: “Medaļu skaits Latvijai Sočos iespaidīgs! Vai tas liecina, ka sporta sistēma valstī ir sakārtota? Nē! Visam pamatā entuziasms.” Tas vēlreiz apliecina, ka pie mums īsti varoņi par tādiem kļūst nevis barojoties ar miljoniem, bet smagi strādājot. Cerība un ticība līdz pēdējam mirklim, saviļņojums un prieka asaras, tas viss pacēla pāris centimetru virs zemes un joprojām šī sajūta nepamet. Protams, kaut kad šīs sajūtas pāries otrā plānā, jo ikdiena nāk ar savām rūpēm. Un tomēr piedzīvotais man un, iespējams, arī citiem kalpos kā labs atgādinājums, ka visa pamatā ir darbs, smags un ilgs darbs. Latviešiem piemīt vēl kas – viņi patiesi ne tikai sportā, bet arī daudzās citās jomās ir entuziasti. Citi teiks diemžēl, es – par laimi, jo tad droši zināms, ka darbs netiek darīts tikai darīšanas pēc. Tas ir kas vairāk!
