Šogad strīdīgajam 16. marta datumam īpaša nozīme, jo apritēs 70 gadi, kopš abas latviešu divīzijas pie Volhovas aizstāvēja pieeju Latvijas robežām kopīgā frontes sektorā. Par šīm kaujām daudz rakstīts, vairs nav apstrīdams, ka latviešu jaunekļi, spītējot bargajam salam, godam izturēja ugunskristības pret visai ievērojamu pārspēku. Protams, zaudējumu tur bija daudz abās pusēs. Kad bijušais leģionārs un minēto kauju dalībnieks Uldis Dukurs tur bija aizbraucis astoņdesmitajos gados, viņš jutās samulsis par to, ka neviens karalaukā palikušais karavīrs ilgajas padomju “komunisma cēlāju” gados nav ticis godam apbedīts. Aizmirstības klātā zeme aizvien bijusi (un ir vēl aizvien) burtiski nosēta ar cilvēku kauliem un visvisādiem armiju dzelžiem, ieskaitot sarūsējušas patronas un granātas.Deviņdesmitajos gados man izvērsās plaša sarakste ar Londonā dzīvojošo mākslinieku Imantu Biti, bijušo 15. divīzijas karavīru. Mūs saveda kopā interese par Latvijas senkultūru, sapazīstināja mūs mana acu ārste Rūta Jenzena no Rakstnieku poliklīnikas. Imants Bite, tāpat kā viņa kundze Rasma ir ciemojušies pie manis, lai dabā iepazītu senlatviešu svētvietu Bitarkalnā.Mākslinieks Bite rakstīja pagaras un interesantas vēstules, dažas esmu sameklējis savās daudzajās mapēs, tāpēc turpmāk gribu balstīties uz šīm liecībām.Imants Bite piktojās, ka latviešu karavīru nomelnotāji leģionārus pieskaita pie esesiešiem un nacistiem. Galvenais vācu valodā bija vārds Waffen, kas nozīmēja kaujas vienības. Piekarinājumam SS praktiski tikai tā nozīme, ka Latviešu leģiona apgāde notika no esesiešu noliktavām. Turklāt Hitlers ievēroja starptautiskos līgumus tajā ziņā, ka okupēto zemju iedzīvotājus nedrīkstēja mobilizēt regulārajās karaspēka daļās, šajā gadījumā vērmahtā, tāpēc tika ar viltu izdomāts, ka latvieši dienēs brīvprātīgajās SS vienībās. Īstenībā nekādas brīvprātības nebija. Bet politisko skandalētāju nometnē nav izdevīgi to saprast, tāpēc leģionāriem tiek pieskaitīti 1941. gada vasarā dibinātie policijas bataljoni un pat nepilngadīgie palīgdienesta puišeļi.Imantam Bitem uzdevu jautājumu, lai viņš kā mākslinieks apraksta leģionāru simbolus. Pati raksturīgākā latviešu leģionāru atšķirības zīme bija sarkanbaltais vairodziņš uz kreisās rokas augšpus elkonim. Baltā josla zīmēta no kreisā apakšējā stūra uz labējo augšējo, virspusē sudrabotiem burtiem LATVIJA. Šāda simbolika pagalam nav patikusi vācu pavēlniecībai, bet nācies pieciest, pat vācu virsnieki, kas piekomandēti divīziju štābiem, bijuši spiesti nēsāt šādus vairodziņus. Bite domāja, ka dizaina autors ir bijis ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, jo ģenerālis bijis apveltīts ar zīmēšanas talantu. Starp citu, varu sevi daļēji uzskatīt par Bangerska novadnieku, bērnībā esmu pazinis vairākus viņa radiniekus, kurus vietējie cilvēki sauca dzimtas īstajā uzvārdā par Baņģieriem. Uzvārda maiņai racionāls izskaidrojums, jo Baņģieris praktiski nav ne uzrakstāms, ne izrunājams vācu vai krievu manierē. Par to ikviens var izlasīt paša ģenerāļa memuāru pirmajā sējumā.No noliktavām izsniegtajiem formas tērpiem bijušas arī esesiešu uzšuves kā divas rūnas, tās vācu pavēlniecība likusi noārdīt, bet iesākumā daži jaunekļi gribējuši izskatīties briesmīgāki, tāpēc ar uzšuvju noārdīšanu nav steigušies.Vēl kādai divīzijai bija savas atšķirīgas zīmes uz apkakles spoguļa. 19. divīzijai – ugunskrusts, bet 15. – Anša Cīruļa saulīte sudrabotā krāsā. Mākslinieks Cīruļa zīmējuma centra daļā saskatīja pakava formu, kas latviešu mitoloģijā ir viena no spēka zīmēm. Šis simbols izmantots arī mūsu piemiņas latu dizainā.Par to, kā latviešu leģionāri domāja paši par sevi, liecina karavīru tradīcijas un viņu dziesmas. Tie bija nacionālā gara nesēji un cerību uzturētāji tautā, tiesa, visai iluzoru cerību.Bite bija sakrājis arī leģionāru žargonvārdus, tos savulaik nodevu Latviešu valodas institūtam. Paši leģionāri sevi dēvēja par kanakiem, visbiežāk lietotā vārdkopa – “baigi dragāt”. Dažādu karaspēka vienību starpā pastāvējusi nerakstīta, bet strikti ievērota kārtība. Ja kādā ballē vai krogā vīriem uzkarsis lielības gars un prāts nesies uz taisnības noskaidrošanu, tad latvieši un igauņi vienmēr turējušies kopā. Ja viņiem uzbrukuši vērmahtieši vai policisti, tad vācu esesieši devušies palīgā latviešiem un igauņiem. Savukārt gadījumos, kad citi līduši kauties ar vērmahtiešiem, tad esesieši palīdzējuši saviem tautiešiem.Imants Bite bijis arī piecpadsmitās divīzijas grupas sastāvā, kuru pulkvedis Vilis Janums izvedis no krievu ielenkuma pie sabiedrotajiem. Nācies pavasara dubļos un melnā naktī soļot paralēli šosejai, pa kuru pretējā virzienā maršējuši krievu karavīri. Sarkanarmieši ik pa brīdim klieguši: “Kto tam?” (kas tur – krievu val.) Janums tuvāk ceļam nozīmējis pāris Latgales zēnus, kuri par atbildi neķītri lamājušies tik sulīgā krievu mēlē, ka noturēti par savējiem. Karošana nekad nav iztikusi bez savas jautrības.Visiem tiem, kas vēsturi nevēlas pareizi saprast, vienā ziņā būtu laba izdevība paklusēt. Šādu iemeslu paklusēšanai var atrast mūsdienu Krievijā, kur netrūkst jaunu cilvēku, kuri apvienojas lielkrievu nacistu organizācijās un nereti pavisam atklāti demonstrē gan kāškrustus, gan hitleriešu sveicienus. Latviešu leģionāri, kaut piespiedu kārtā mobilizēti, ar sirds pārliecību cīnījās pret savas zemes okupantiem
