Šis gads Smiltenes autoostai ir īpaši nozīmīgs, jo aprit 60. gadskārta kopš šās pasažieru autobusu “ostas” pastāvēšanas.
Par godu jubilejai īpašas svinības gan netiks rīkotas. Taču pasažieru pārvadāšanas uzņēmums “VTU Valmiera” šo notikumu nav aizmirsis un atgādina par to arī “Ziemeļlatvijas” lasītājiem. Arī Smiltenes autoostas bijušajiem darbiniekiem un pasažieriem ir, ko teikt.
Ostā aizgāja labākie gadiŠobrīd Smiltenes autoosta ir uzņēmuma “VTU Valmiera” struktūrvienība, un tajā strādā 30 cilvēku. Katru darba dienu no Smiltenes autoostas atiet vidēji 60 autobusu reisi, brīvdienās – mazliet mazāk, informē uzņēmuma “VTU Valmiera” sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Bulmeistare.Bijušo darbinieku atmiņas par Smiltenes autoostu ir apkopotas grāmatā “”VTU Valmierai” 60”. Tajā, piemēram, Imants Kundziņš atceras, ka ulmaņlaikos un pēckara gados Smiltenē cilvēkiem vienīgā vieta, kur pulcēties un gaidīt autobusus, bija Baznīcas laukums. Aizvadītā gadsimta piecdesmitajos gados, kad pasažieru pārvadājumu nozare strauji attīstījās, bija jāsāk rūpīgāk domāt par braucēju ērtībām, laika grafiku, biļešu iegādes sistēmu un cita veida nozares sakārtošanu, un tad arī radās pirmās, kā tolaik dēvēja, autobusu ostas. 1954. gadā Rīgas autobusu parks atvēra filiāli Smiltenē, uzceļot nelielu mājiņu ar lielu nosaukumu “autoosta”. Aizvadītā gadsimta 60. gados Rīga no galvaspilsētas attālās autoostas atdeva tuvāk esošiem autotransporta uzņēmumiem, un Smiltenes autoosta nonāca “VTU Valmiera” pārvaldībā, vēsturi ieskicē Z. Bulmeistare.Astoņdesmito gadu sākumā situācija autotransporta jomā bija tik labvēlīga, ka darbinieku un transportlīdzekļu skaitu nevarēja palielināt tikai telpu trūkuma dēļ. Uzņēmuma 30. gadadienā tajā strādāja 89 darbinieki: autobusu un taksometru vadītāji, konduktori, kasieri, bagāžas pieņēmēji, atslēdznieki, apkopēja, sētniece, mehāniķis un autobusu mazgātāja. Smiltenietis Artūrs Lielais vēl joprojām nevar vienaldzīgi paiet garām savai kādreizējai darba vietai. “Labākie gadi aizgāja ostā,” par Smiltenes autoostu saka bijušais tās šoferis.
Savs darbs jāmīlSmiltenes autoostā A. Lielais sāka strādāt 1962. gadā un pārvadāja pasažierus līdz pat 90. gadu sākumam. “Sākās brīvā Latvija, degviela te bija, te nebija, tāpēc aizgāju strādāt uz ugunsdzēsēju posteni, kur man piedāvāja darbu,” atceras A. Lielais.Par autobusa vadītāja darbu viņam ir siltas atmiņas. Ierastajos reisos zinājis, kur katra tantīte kāps ārā vai iekšā. Pasažieri laipnajam šoferītim pateikušies, cienājot ar ogām vai uzdāvinot adītus cimdus. “Cilvēki ir dažādi, bet es domāju, ka pašam vajag būt mierīgam. Nevar sevi nostādīt, – es, autobusa vadītājs, esmu kungs. Ja redzēju, ka pasažieris ir nokavējis un skrien uz pieturu, tad pagaidīju. Ir jāsaprot cilvēki, un jāmīl darbs, ko dari,” uzskata A. Lielais.Viņš ar prieku noskatās, kā Smiltenes autoostā joprojām ierindā ir viņa bijušie kolēģi, autobusa vadītāji Ivars Mellis, Andris Melbārdis, Harijs Rožeks un Atis Leitis. “Veiksmi un veselību gan viņiem, gan jaunajiem šoferiem un pārējam Smiltenes autoostas kolektīvam,” jubilejā novēl A. Lielais.Smiltenē autoostai jābūt arī turpmāk, savukārt teic smiltenietis, pensionārs Juris Melgujs, kuru “Ziemeļlatvija” sastapa netālu no autoostas un taujāja, kādu viņš šo vietu atceras. “Šitāda, kā tagad, autoostas ēka agrāk neizskatījās. Bija maza būdiņa, bet blakus tai – dzertuve, kur cilvēki stāvēja pie galdiņiem un dzēra šņabi. “Vējiņa” (padomju laikā Smiltenē populārās ēstuves – redakcijas piezīme) pie autoostas tad vēl nemaz nebija,” stāsta J. Melgujs.Padomju gados autobusi Smiltenes autoostā iebraukuši mazāk, nekā tagad. “Sākumā bija vecie autobusi, tādi maziņi. Vecie ikarusi ar garu aizmuguri nāca tikai viens no Rīgas uz Leņingradu. LAZ autobusi parādījās tikai pēc 60. gadiem,” atceras J. Melgujs.
