Padomi, kā ziemas laikā izbaudīt drošu skrējienu tandēmā ar suni

Zema temperatūra, sniegoti laikapstākļi un īsākas dienas – ziemā āra aktivitātēm ir grūti atrast motivāciju. Ja esi dedzīgs skrējējs, kurš meklē papildu iedrošinājumu, lai izrautos no mājas, suns var kalpot kā stabils treniņu partneris un iedvesmas avots. Taču, pirms dodies skrējienā kopā ar suni, If Apdrošināšana kopā ar veterinārārsti Iritu Cirīti dalās padomos, kā mīluli pareizi sagatavot fiziskai slodzei.

Ziema ir laiks, kad bieži kārdinājums ieritināties dīvānā zem segas ir lielāks par došanos sportiskās āra aktivitātēs. Taču suņu saimnieki lieliski zina, ko nozīmē brīdis, kad suns ar luncinošu asti un priekpilnu skatienu stāv pie durvīm un aicina savu saimnieku uz rotaļu svaigā gaisā. Ja vēlies pastaigu iemainīt pret skrējienu svaigā gaisā, suns var būt labs sabiedrotais.

“Pirms doties skrējienā, svarīgi ir kritiski izvērtēt gaisa temperatūru. Suņu saimniekiem iesakām, lai gaisa temperatūra nav zemāka par -5 °C, ja skrien kopā ar nepieredzējušu suni, bet, piemēram, tādām suņu šķirnēm, kam ir īpaši īss apmatojums, ir ieteicama pat augstāka gaisa temperatūra, lai suns āra aktivitātēs justos komfortabli. Lai būtu pārliecība, ka suns ar tevi vēlēsies kopā skriet, viņam ir jābūt pietiekami labi apmācītam staigāt pie pavadas un ir jāatsaucas uz saimnieka komandām, piemēram, “blakus” vai “šurp”. Tad saimnieks var būt drošs, ka varēs izbaudīt skrējienu, tostarp arī bez pavadas vietās, kur tas ir atļauts,” stāsta veterinārārste Irita Cirīte.

Jāņem vērā arī dzīvnieka vecums un veselības stāvoklis, piemēram, kucēns noteikti nebūs labs skriešanas partneris, jo viņa kauli vēl ir augšanas un veidošanās fāzē, tāpēc veterinārārste I.Cirīte iesaka nogaidīt vismaz līdz pusotra gada vecumam, un tas attiecas uz pilnīgi visām suņu šķirnēm. Ja vien suns nav gigantiskas šķirnes, nelielu distanču skrējienus (aptuveni 800 m) var uzsākt 8–9 mēnešu vecumā, kamēr kucēns skrien blakus (svarīgi – viņu nedrīkst vilkt). Tāpat rūpīgi ir jāizvērtē dzīvnieka veselības stāvoklis, vai nav locītavu problēmu, un skriešanu, iespējams, ir labāk aizstāt ar nelielu pastaigu.

Der zināt, ka ir suņu šķirnes, kas būs vairāk piemērotas sprinta distancēm, citas demonstrēs savu izturību garākās distancēs. Sprinta distancēs sevi lieliski apliecina tādas šķirnes kā afgāņu kurts, itāļu kurts, saluki un vipets. Savukārt, ja padomā ir ikdienā skriet garākus attālumus, tam kā radīts būs borderkollijs, dalmācietis vai Sibīrijas haskijs. Taču tādu šķirņu kā, piemēram, angļu buldogs, mopsis vai korgijs, pārstāvji būs piemērotāki kā pastaigu biedri, jo nav ģenētiski radīti doties skrējienā.

Padomi drošam skrējienam

Izplāno maršrutu. Ja līdz šim esi pieradis skriet bez suņa, vispirms būtu prātīgi veikt maršruta plānošanu, lai skaidri zinātu, ka tas ir pieveicams kopā ar suni. Pilsētas vide nav tā labākā izvēle nevienā gadalaikā, jo skriešana pa cietu virsmu negatīvi ietekmē locītavu veselību, bet ziemā ielas vēl var būt slidenas un kaisītas ar sāli. Tāpēc labāk būtu doties skriet ar suni ārpus pilsētas burzmas, piemēram, pa meža takām. Ja ir vēlme izvēlēties reljefu maršrutu, jāatceras, ka ir suņu šķirnes, kas ir vairāk piemērotas šķēršļu pārvarēšanai un skriešanai pa nelīdzenu reljefu, savukārt citas – labāk piemērotas tam, lai trauktos pa līdzenām virsmām un atklātiem laukiem.

Izvēlies atbilstošu distances garumu. Suņi tāpat kā cilvēki bez iepriekšējas pieredzes nevar uzreiz noskriet 5, 10 un vairāk kilometrus, un tas nozīmē, ka skriešana ir jāuzsāk pakāpeniski. Iesākumā dodies kopā ar suni, piemēram, pastaigās, kuru laikā kādu no posmiem velti īsam skrējienam, kura garumu ar katru reizi pakāpeniski pagarini. Ieteicamās slodzes kāpināšanas temps ir 10–20% nedēļā. Pāris nedēļu garumā suns būs pieradis skriet viņam ērtā ātrumā, un tev būs jāpielāgojas šim tempam. Citiem vārdiem sakot, ja plāno sasniegt personīgo rekordu, labāk suni atstāt mājās.

Pārliecinies par pavadas veidu. Apsver iespēju iegādāties skriešanai draudzīgu pavadu, piemēram, ap vidukli piestiprinātu brīvroku gumijas siksnu, vēlams, ar platu jostas vietu, kas palīdzēs saglabāt brīvu roku kustību, un garāku, lai tā dod iespēju sunim brīvi skriet un manevrēt pa sniegu un reljefu. Svarīgs ir arī piemērots apģērbs, lai pasargātu suņa kažokādu no sāls un ledus, kā arī vēlams, lai uz tā būtu atstarotāji, kas nodrošina redzamību krēslas stundās. Ja nedod priekšroku apģērbam, noteikti ir jāparūpējas par atstarojošu siksnu, apkaklīti vai redzamības vesti arī gadījumā, ja skrējiens tiek uzsākts dienas gaismā. Skriešanas apģērbam ir jābūt plānam un elpojošam. Suņi nesvīst, tāpēc kategoriski nedrīkst skriet, būdami tērpti siltā apģērbā. Siltais mētelis ir jāuzvelk uzreiz pēc skrējiena, lai dzīvnieks pārāk ātri neatdzistu.

Ievēro īsus pārtraukumus. Suņa oža ir tūkstošiem reižu asāka nekā cilvēkam, un mēs tikai varam iedomāties, ar kādām smaržām suns regulāri saskaras pastaigā vai skrienot. Izpētīts, ka suņa deguna darbs palielina viņā optimismu – tas arī ļauj viņam paust dabisku uzvedību un būt autonomākam, kas pozitīvi ietekmē suņa labbūtību. Tāpēc, kad dodies skrējienā ar savu suni, atvēli tam kādu laiku, lai viņš varētu brīvi apošņāt un izpētīt apkārtni. Sunim tāpat kā cilvēkam ir svarīgi pirms fiziskām aktivitātēm iesildīties, un pastaiga pirms skrējiena ir labs iesildīšanās veids, kas ir īpaši svarīgi aukstā laikā.

Seko līdzi kustībām. Skriešanas laikā uzmanīgi seko līdzi suņa kustībām, lai būtu drošs, ka viņš jūtas ērti un priecīgi. Nedrošības un baiļu pazīmes var būt pieglaustas ausis vai nolaista aste. Ja suns kļūst satraukts un sāk izrādīt nepatiku vai dusmas, piemēram, neklausa un stāv uz vietas, tā ir zīme, ka viņš nevēlas turpināt darbību. Suns var sākt lēkāt un mēģināt iekost pavadā, tad labāk būtu pārtraukt skrējienu.

Parūpējies par sava mīluļa ķepām! Esi vērīgs un izvērtē ielu un ceļu segumu, vai tas nav kaisīts ar sāli. Sāls var būt toksisks – iekļūt ķepu spilventiņos un izraisīt kairinājumu. Nereti dzīvnieks mēģina laizīt ķepas, lai to noņemtu, tāpēc, kad atgriežaties mājās, nekavējoties notīri sunim ķepas. Tam noteikti var noderēt speciāli ķepām paredzēts vasks, kas pasargā no auksta laika, ledus un sāls. Ir pat tāds vasks, ko dzīvnieks var laizīt un kas nesabojās grīdu, kad būsiet atgriezušies mājās.

Pievērs uzmanību ēdienam. Siltuma uzturēšanas rezultātā suņi ziemas laikā sadedzina papildu enerģiju un īpaši tādas aktivitātes laikā kā skriešana. Sazinies ar sava mīluļa veterinārārstu un noskaidro, kā pielāgot suņa ikdienas kaloriju daudzumu ziemas treniņu rutīnai. Un, lai gan aukstā laikā slāpes kļūst mazāk pamanāmas, sunim ir pietiekami daudz jāuzņem ūdens, kas ir svarīgs komponents ādas veselības uzturēšanā.