14. septembra agrā rīta stundā ar sāpju pilnu pēdējo elpu noslēdzies Smiltenes strādājošās jaunatnes vakara vidusskolas ilggadējās direktores, Smiltenes vidusskolas latviešu valodas skolotājas, audzinātājas Hildas Galviņas mūžs.
Kad saule no augstākā vasaras loka lēni laižas pretī rudenim, 14. septembra agrā rīta stundā ar sāpju pilnu pēdējo elpu noslēdzies Smiltenes strādājošās jaunatnes vakara vidusskolas ilggadējās direktores, Smiltenes vidusskolas latviešu valodas skolotājas, audzinātājas Hildas Galviņas mūžs.
Tāls ceļš ir nostaigāts. 1939. gadā viņa absolvēja Smiltenes ģimnāziju, tad iesākās ceļš uz LVU Filoloģijas fakultāti. Ar skolotājas diplomu un skaistām cerībām sākās darba cēliens Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā. Tālāk ceļš atveda atpakaļ uz dzimto Smilteni, lai veiktu Tautas izglītības nodaļas inspektores pienākumus. Sirdij tuvāks bija pedagoģiskais darbs, un tā 1957. gadā Hilda Galviņa sāka mācīt latviešu valodu un literatūru Smiltenes vidusskolā, vienlaikus vadot Strādājošās jaunatnes vakara vidusskolu. Tas bija laiks, kad skolotāja tā īsti atvēra savu sirdi. Tā kā skolā mācījās jaunieši, kas bija atgriezušies no trimdas Sibīrijā, viņi gaidīja ne tikai iespēju mācīties, bet arī sirsnīgu atbalstu. Šiem jauniešiem vajadzēja atgūt cilvēcisku pašcieņu un iejusties jaunajos apstākļos. Direktore ar savu kolektīvu to prata dot, līdz mūža pēdējiem gadiem saglabājot cieņas un pateicības pilno uzrunu — mūsu Direktore.
Atmiņās vienmēr saglabāsies kolektīva īso tikšanos vieta — skolotāju istaba, kur varēja dalīties sava darba priekos un bēdās. Daudz bija smagu brīžu — objektīvas un mazāk objektīvas pārbaudes, aizvainojumi, satraukumi. Šajos brīžos pie garā kopējā galda sēdēja arī Hilda Galviņa, klusa, nosvērta, likās, ka satrauktajās sarunās nepiedalās, tad atskanēja mierīga balss, kas ar sev raksturīgu jauku humoru vienā mirklī telpā ienesa gaišumu.
Skolotāja bija ne tikai lieliska sava priekšmeta pasniedzēja, bet arī daudzu paaudžu audzinātāja, cienīta Smiltenē un visā Smiltenes novadā.
Ar 1975. gadu skolotāja beidza aktīvās darba gaitas, bet saikne ar bijušajiem audzēkņiem saglabājās līdz mūža pēdējam brīdim.
Teicamniece tautas izglītības darbā, Skolotāja — tā paliks ierakstīts Smiltenes vēsturē, darbabiedru un audzēkņu atmiņās un sirdīs.
Smiltenes ģimnāzijas kolektīvs
