Viena no svarīgākajām lietām, kura nepieciešama cilvēkam ikdienā, ir ūdens.
Viena no svarīgākajām lietām, kura nepieciešama cilvēkam ikdienā, ir ūdens. Var teikt, ka kvalitatīvs ūdens pietiekamā daudzumā nodrošina cilvēkam komforta stāvokli un rada labsajūtu. Ūdens nodrošina arī svarīgāko dzīvības procesu norisi dabā.
Kāds ir kvalitatīvs ūdens?
Tas ir dzidrs, ar patīkamu, atsvaidzinošu garšu, bez slimību izraisošu mikrobu klātbūtnes, kura ķīmiskais sastāvs nepārsniedz elementiem noteiktās maksimāli pieļaujamās koncentrācijas.
Piesārņots, sliktas kvalitātes ūdens var kļūt cilvēkam bīstams. Ūdens loma slimību izplatībā bija zināma jau sen, vēl pirms zarnu infekciju izraisītāju atklāšanas. Ar ūdeni izplatās akūtas zarnu infekcijas — holera, vēdertīfs, dizentērija, kā arī poliomielīts, vīrusa hepatīts A.
Arī kaitīgie ķīmiskie savienojumi, kas atrodas dzeramajā ūdenī, var iekļūt cilvēka organismā caur gremošanas sistēmu, ūdeni dzerot, kā arī caur ādu — mazgājoties un ieelpojot ūdenī izšķīdušās gaistošās vielas.
Droša dzeramā ūdensapgāde iespējama, lietojot augstas kvalitātes pazemes ūdeņus un nodrošinot ūdensapgādes sistēmu optimālu ekspluatācijas režīmu. Dzeramā ūdens ieguvei lieto arī virszemes ūdeņus, piemēram, Rīgā.
Ūdens, kas paredzēts dzeršanai un ikdienas vajadzībām, nedrīkst saturēt slimību izraisošus mikrobus un citas vielas, kuras varētu kaitēt cilvēka veselībai.
Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumi Nr. 235 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” nosaka kvalitātes prasības ūdenim, kā arī mikrobioloģiskos un ķīmiskos rādītājus un to normas ūdenim, ko lietojam dzeršanai, uztura pagatavošanai, saimnieciskajām vajadzībām, kā arī tirdzniecībai un pārtikas ražošanai.
Valsts sanitārā inspekcija Valkas rajonā ir veikusi 40 ūdensapgādes sistēmās plānveida kontroli, un no tām 16 ir ievērotas visas prasības, lai dzeramais ūdens atbilstu nekaitīguma un drošuma prasībām. Jāņem vērā, ka visas ūdensapgādes sistēmas kopā nodrošina ar dzeramo ūdeni 20500 iedzīvotāju un katru no tām izmanto vairāk nekā 50 personu ar piegādes apjomu virs 10 m3 diennaktī. Rajona problēma ir augstais dzelzs saturs pazemes ūdeņos. Dzelzs ir neaizvietojams cilvēka uztura elements. Organisma nepieciešamību pēc dzelzs nosaka cilvēka vecums, dzimums, organisma fizioloģiskais stāvoklis. Dzeramā ūdens garša un izskats (krāsainība, duļķainība) mainās jau pie dzelzs koncentrācijas 0,3 mg/l. Maksimāli pieļaujamā dzelzs koncentrācija dzeramajā ūdenī līdz 2015. gadam — 0,4 mg/l, pēc tam — 0,2 mg/l. Latvijā vidējā dzelzs jonu koncentrācija — 1,17 mg/l (2003. gada dzeramā ūdens kvalitātes monitoringa dati). Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2004. gada “Vadlīnijas par dzeramā ūdens kvalitāti” nosaka, ka maksimāli pieļaujamais ar pārtiku uzņemtā dzelzs daudzums diennaktī ir 0,8 mg uz 1 kg ķermeņa svara. Atbilstoši vadlīnijas noteiktajam ir aprēķināts, ka īslaicīgi paaugstināta dzelzs jonu koncentrācija nerada risku cilvēka veselībai, ja tā nepārsniedz 1,6 mg/l patērētāju grupai ar vidējo ķermeņa masu 20 kg, patērētāju grupai ar vidējo ķermeņa masu 40 kg — 3,2 mg/l, bet patērētāju grupai ar vidējo ķermeņa masu 60 kg — līdz 4,8 mg/l. Pazemes ūdenī, kas nesatur skābekli, dzelzs atrodas reducētā formā un izšķīdušā veidā. Paaugstināta dzelzs jonu koncentrācija veicina cauruļu koroziju un rada labvēlīgus apstākļus specifisku baktēriju augšanai, kā arī piešķir ūdenim metāla piegaršu, rada duļķainību, izmaina krāsu. Lai iegūtu kvalitatīvu ūdeni, ūdensapgādes sistēmu īpašnieki 9 sistēmās ir uzstādījuši atdzelzošanas iekārtas, tā panākot normālu dzelzs saturu dzeramajā ūdenī. Pie šiem projektiem strādā vēl 23 objektos, bet iekārtas ir dārgas un naudas trūkums kavē sakārtot šo jautājumu. Obligāta prasība ūdens īpašniekiem ir informēt savus klientus par paaugstināto dzelzs saturu dzeramajā ūdenī, tā dodot iespēju iedzīvotājiem izvēlēties — dzert ūdeni ar augstu dzelzs saturu vai rast citu risinājumu (lietot veikalā nopērkamo fasēto ūdeni, lietot avota ūdeņus u. c.). Iedzīvotāji, kuri izmanto ūdeni no ūdensapgādes sistēmām, par dzelzs saturu tajās var interesēties pie to īpašniekiem. Dzeramā ūdens piegādātājiem un uzņēmējiem katru gadu jāizstrādā un jāsaskaņo monitoringa programma ar akreditētu laboratoriju un par saviem līdzekļiem jāveic testēšana, lai iegūtu informāciju par dzeramā ūdens kvalitāti un nekaitīgumu. Par dzeramā ūdens neatbilstību normatīvo aktu prasībām naudas sodu 2006. gadā saņēmušas četras fiziskas personas.
