Apceļot Austrāliju, ļoti iespējams, vēlas daudzi mūsu rajona iedzīvotāji.
Apceļot Austrāliju, ļoti iespējams, vēlas daudzi mūsu rajona iedzīvotāji. “Kaut reizi mūžā!” atzīst apvaicātie cilvēki.
Lielā attāluma un dārgo ceļa izdevumu dēļ sapņus piepilda tikai daži.
Viens no laimīgajiem ir launkalnietis Uldis Klepers. Ikdienā Uldis dzīvo un strādā Rīgā, kur papildu darbam firmā “Impro Ceļojumi” vada pie Latvijas Universitātes dibināto Egila Birznieka jauno ģeogrāfu skolu.
Tieši šī nodarbe viņam pavēra ceļu uz Austrāliju.
Vasara — ziema, diena — nakts
Šovasar Austrālijas lielpilsēta Brisbena uzņēma 6. starptautiskās ģeogrāfijas olimpiādes dalībniekus vecāko klašu skolēnus.
Latvijas komandu pavadīja divi pieaugušie, tai skaitā arī Uldis. Jauno ģeogrāfu skolas vadītājs gatavoja skolēnus pasaules olimpiādei un brauca viņiem līdzi trenera statusā. 24 komandu (katrā bija četri cilvēki) konkurencē Latvijas pārstāvji ieguva septīto vietu un individuāli — vienu sudraba un vienu bronzas medaļu.
Pēc piecu dienu ilgās olimpiādes tās dalībnieki un skolēnu pavadoņi atklāja Austrālijas daudzveidību, baudot organizatoru piedāvātās ekskursijas.
Šoks. Aptuveni tā var raksturot izjūtas, kuras pārņem eiropieti Austrālijā. Tur viss ir citādāks: augi, dzīvnieki, pilsētas, ciemati, tradīcijas, sadzīve, klimats.
Kamēr Eiropā ir vasara, Austrālijā valda ziema, tiesa, Latvijas iedzīvotāju izpratnē tikai nosaukuma pēc. Gaisa temperatūra Austrālijas ziemā ir aptuveni plus 25 grādi dienā un plus 10 grādu naktī. Kad Latvijā ir diena, Austrālijā cilvēki guļ, jo tur lielās laika joslu starpības dēļ ir nakts.
“Tā ir pat neaprakstāma eksotika!” par Austrālijas krāšņo dabu saka Uldis. Šo kontinentu vislabāk esot redzēt tieši turienes ziemas mēnešos, jo tad augi saņem lietus valgmi, zied un zaļo.
Iekšzemes plašumos — aitas un kokvilna
Izmantojot iespēju, latvieši ar busiņu un teltīm devās aptuveni 800 kilometru garā ceļojumā uz Austrālijas kontinenta iekšzemi.
Tur pa milzīgām jau novāktas kokvilnas plantācijām skraida emu. Ceļu malās dažādās sadalīšanās stadijās mētājas ķenguru līķi. Tādas ir pirmās ainavas, kuras atklājas ceļotājam, attālinoties no kontinenta piekrastes teritorijas.
Austrālijā ir pat nenormāli daudz ķenguru, secina Uldis. Tiesa, viņus vairāk var redzēt beigtus, nevis dzīvus. Ne velti austrālieši savas automašīnas aprīko ar aizsargrežģi. Ķenguri naktīs dodas sildīties uz šosejām, kuru segums dienas laikā ir sasilis. Automašīnu starmešu gaismā dzīvnieki apžilbst, nekustas un rezultātā tiek notriekti.
Kāpēc ķenguri naktīs vēlas sildīties? Kontinentā tuksnešu joslā naktīs strauji pazeminās temperatūra. Nakšņojot teltī, Uldis piedzīvoja mīnus vienu grādu lielu aukstumu pēc aptuveni plus 20 grādiem dienā.
Daudzi Austrālijas iekšzemes iedzīvotāji ir aitkopji. Austrālija un Jaunzēlande ieņem pirmo vietu pasaulē aitu audzēšanā. Vietējie stāsta, ka šo mājlopu cirpšana ir ļoti smags darbs — otrs smagākais pēc cukurniedru vākšanas. Dienā strādnieks nocērp aptuveni 200 aitu. Vidēji austrāliešu saimniecībā ir 1800 aitu, labā (lietus) sezonā — aptuveni 4000. Latvieši ievesti kādā fermā, kuras saimnieks demonstrēja, kā nocērp aitai vilnu nepilnās četrās minūtēs.
Uldis brīnās, ko aitas ēd Austrālijas sarkanzemes plašumos. Tur pārsvarā aug tikai krūmi.
Viesos pie lidojumu doktora
Lielākajā daļā Austrālijas iekšzemes rajonu valda sausums un karstums, tāpēc tur ir maz pilsētu un apmetņu. Apmēram 85 procenti austrāliešu dzīvo okeāna piekrastes pilsētās un to tuvumā, kur klimats ir maigāks. Okeāna viļņi piekrastē ir sērfotāju paradīze. Savukārt kontineta iekšzemē gaisa temperatūra vasarās sasniedz plus 40 līdz 45 grādus. Austrālieši savas mazstāvu dzīvojamās mājas ceļ uz pāļiem, ar nojumēm. Tas tāpēc, lai ēkas pasargātu no plūdiem un lai tajās būtu labāka gaisa ventilācija.
Austrālijas kontinents ir tik milzīgs, ka iekšzemē pasažieru un kravu pārvadājumus veic arī lidmašīnas. Ar lidmašīnu pie pacientiem nomaļos ciematos ierodas ārsti, devēti par lidojumu doktoriem.
“Tā ir ļoti labi izstrādāta, valsts finansēta sistēma,” stāsta Uldis. Lidmašīna izlido uz ciematu reizi nedēļā noteiktās dienās. Ja cilvēks saslimst citā laikā, viņš dodas uz medpunktu, kur neviena nav. Ir jāzvana ārstam, jānosauc simptomi un jāklausās konsultācijas pa telefonu. Medpunktā pēc numuriem ir sagrupētas zāles. Ārsts pateiks, piemēram, tā: “Paņem 97. numuru un iedzer divas tabletes.”
Austrālijas iekšzemes plašumus raksturo arī fakts, ka tuvākā skola no ciemata atrodas aptuveni 150 kilometru. Ceļu malās ir norādes — 2000 kilometru, 3000 kilometru līdz tādai un tādai pilsētai. Ceļi ir taisni, tāpēc ik brīdi to malās lasāms brīdinošs uzraksts: “Vadītāj, neguli! Taisns posms!” Austrālijā iemigšana pie stūres esot avāriju izplatītākais cēlonis.
Kaut arī iekšzemes fermas bieži vien ir iekopušas daudzas vienas dzimtas paaudzes, cilvēki, it īpaši jaunieši, pārceļas uz pilsētām, kur dzīve ir vieglāka. “Ir izveidotas valsts atbalstītas programmas, lai jaunā paaudze paliktu ciematos,” stāsta Uldis.
Bieds — truši un kaktusi
Austrālijā ir ļoti daudz endēmo sugu, kuras sastopamas tikai šajā kontinentā. No tām mums zināmākās ir koala, ķengurs un pīļknābis.
Uldis šos zvēriņus redzēja un visvairāk brīnījās par pīļknābi. Domāja — būs izmērā kaut kas līdzīgs Latvijas bebram. Piegāja pie akvārija, redz: peldas kaut kas maziņš.
Uldi apbūruši okeāna piekrastē savvaļā redzētie krāšņie papagaiļi. Viņi dzīvo baros — vairāki simti vienuviet. “Kad saulrietā papagaiļi sāka skaļi ķērkt, izcēlās pamatīgs troksnis. Austrālijas putniem vajadzētu nākt pie mūsu putniem pamācīties, kā kaut ko smuki nodziedāt,” joko Uldis.
Blakus vietējām sugām Austrālijā mīt no citiem kontinentiem ievestās. Savulaik Austrālija daudziem eiropiešiem bija laimes zeme, uz kuru viņi izceļoja ar visām ģimenēm, labāku dzīvi meklējot. Līdzi cilvēki ņēma arī mājdzīvniekus.
Austrālijā ievestie truši ir savairojušies masveidā un izrakņājuši kontinentu. Garaušiem tur nav dabīgo ienaidnieku, izņemot dingo, kuru skaits ir krietni sarucis. Trušu skaitu medībās cenšas samazināt cilvēki.
Ieceļotāji nodara postu arī florai. Aizvadītā gadsimta 20. un 30. gados Austrālijā kā košumkrūmus ieveda kaktusus. Adatainajiem augiem tur izrādījās tik labi apstākļi, ka tie izpletās tūkstošiem hektāru lielās platībās. “Austrālijā kaktusi ir vēl trakāka sērga nekā mums latvāņi. Austrālieši meklēja visādus risinājumus, līdz atrada kaktusu dabīgo ienaidnieku, mazu taurenīti, kura kāpuri nograuž augu. Taurenītim Austrālijā ir pat uzcelts piemineklis,” stāsta Uldis.
Sakrusto regbiju un futbolu
Mūsdienās austrālieši ļoti sargā savas dabas bagātības. Izvest vai ievest augļus un dārzeņus valstī nedrīkst. Visi pārtikas produkti ir jādeklarē. Latvijas komanda uz olimpiādi prezentācijai veda ķimeņu sieru. Arī tam muitnieki pētīja izcelsmes dokumentus.
Austrālijā ir daudz pārtikas produktu ar marķējumu “Made in Australia”. Tiem analogus cenšas neievest. Uldis pamanījis Austrālijas lielveikalos tikai vietējos banānus. Maziņi, sarkani un ļoti dārgi — mūsu naudā gandrīz seši lati par kilogramu.
Austrālijas lielveikalos arī velti meklēt vīnu, ko aizvest mājiniekiem. Alkohola tirdzniecību iegrožo stingri likumi. “Tas ir saistīts arī ar skarbo realitāti, kad daudzi aborigēni nodzērās,” uzzinājis Uldis.
Grādīgo dzērienu veikali ir mazi, atrodas iekšpagalmos vai citās neuzkrītošās vietās. Ja gribas iedzert, tad vietējie iedzīvotāji aiziet uz krodziņiem un pie viena skatās televīzijā regbija spēles. Regbijs Austrālijā ir populārs sporta veids.
Austrālieši spēlē arī savu futbolu — regbija un tradicionālā futbola krustojumu. Organizatori aizveda ģeogrāfijas olimpiādes dalībniekus uz futbola maču milzīgā stadionā ar aptuveni 70 tūkstošiem skatītāju vietu. “Gaisotne, fanošana, aptuveni 40 tūkstoši skatītāju. Iespaidīgi!” vērtē Uldis. Austrālieši futbolu spēlē gan ar rokām, gan kājām. Katrā komandā ir 18 cilvēku: gandrīz visi — divmetrīgi smagsvara atlēti. Spēle notiek ļoti lielā ātrumā, gandrīz visu laiku futbolistiem skrienot.
Aborigēnam izsit priekšējos zobus
Dabas resursu (akmeņogļu, dzelzs, vara rūdas, dārgakmeņu) atradnes padarījušas Austrāliju par labklājības zemi. Valstī ir augsts dzīves līmenis. Valsts iedzīvotāju etniskais sastāvs ir raibs kokteilis: angļi, holandieši, malaizieši, indonēzieši, japāņi, ķīnieši un citas tautības. Oficiālā ir angļu valoda, taču Uldis apstiprina jau agrāk dzirdēto: austrālieši runā tādā slengā, ka viņu angļu valodai ir vajadzīgs tulks.
Austrālija svešiniekam šķiet savdabīga zeme arī tās vēstures dēļ. Vecākās ēkas ir celtas vien 18. un 19. gadsimtā, kad kontinentā ieradās pirmie ieceļotāji. Viņu vidū bija arī izsūtītie katordznieki, kuru darbaspēku izmantoja dzelzceļu un ēku būvei.
Austrālijas pilsētām ir raksturīga vienstāva apbūve. “Var braukt kilometriem tālu, taču pilsēta nebeidzas. Debesskrāpji un darījumu ēkas atrodas tikai centrā,” stāsta Uldis.
Austrālieši mūsdienās ļoti izceļ kontinenta pamatiedzīvotāju aborigēnu mākslu. Mazās pilsētiņās uz sienām grafiti vietā ir aborigēnu mākslas zīmējumi. Ir izveidoti aborigēnu centri.
Mūsdienās Austrālijas pirmiedzīvotāji ir tik ļoti asimilējušies, ka viņu tradīcijas izmirst. Tās cenšas saglabāt atsevišķos ciematos dzīvojošas ciltis. Piemēram, kad aborigēnu uzņem vīra kārtā, viņam izsit divus priekšējos zobus. Gides brālim esot izsisti trīs, bet viņš tik un tā juties laimīgs.
Aborigēnu bumerangus un mūzikas instrumentus kā roku darbus varot nopirkt reti. Tos masveidā ražo rūpnīcās.
