Dzīvē notiek dažādas neparastas parādības, kuras mēs nekādi nevaram ietekmēt. Pirms Ziemassvētkiem laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcija rīkoja vēstuļu akciju “Kam es saku paldies!”. Priecājos par šādu iespēju, uzrakstot vēstuli uz īsta papīra ar īstu pildspalvu un vēl īstāku pašgatavotu apsveikuma kartīti redakcijas darbiniekiem. Nesaprotamu iemeslu dēļ līdz adresātam vēstule nenonāca. Labāk vēlāk nekā nekad, tāpēc rakstu vēstuli atkārtoti, lai to pati nodotu redakcijas darbiniekiem.Dzīvoju īstos laukos – Zvārtavas pagastā. Diemžēl pie mums jau daudzas lietas ierakstītas vēsturē. Arī pasta nodaļa kādreiz bija, pat divas. Uz slēgšanu pošas arī vienīgais pagasta veikals “BAF”. Skumji. Taču šajā visā situācijā ir arī kaut kas pozitīvs. Zvārtavieši ir ļoti radoši cilvēki, kas daudzas lietas var paši sameistarot. Ja pilsētā, pārejot ielu, to visu var iegādāties, ja vien ir nauda, laukos ir jāmāk iziet no situācijas, jo arī pie mums – lauciniekiem – brauc ciemiņi, ir jubilejas, vajadzīgas dāvanas svētkiem. Savu dzīvi nevaru iedomāties bez žurnāliem un laikraksta “Ziemeļlatvija”. Tā manu satikšanos ar preses izdevumiem nodrošina mūsu mīļā un sirsnīgā pastniece Lilita Kalniņa. Neskatoties uz to, ka laukā ir plus 30 grādu vai arī liels sals, pastniece veic savus darba pienākumus. Viņa ir visbiežākais ciemiņš pie vientuļajiem un vecajiem cilvēkiem kaut vai tāpēc, lai kādu vārdu varētu pārmīt un apjautāties. Reizēm pastnieks ir kā glābējs, jo ir bijuši gadījumi, ka, apciemojot veco cilvēku, sajūt jau savilkušos tvana gāzi, jo par ātru aiztaisīta krāsns.
