Nupat ir tā, ka ledus ir praktiski visur. Vienīgā vieta Latvijas teritorijā ir jūras līcis, kas vēl nav tā droši staigājams. Kailsals ir savu padarījis, un ledus biezums aug ne pa dienām, bet gan pa stundām.
Arī Peipusa braucēji var būt apmierināti, jo, tā teikt, viss notiek arī šajā Igaunijas pusē. Turpmāk mazliet par copes vietām, kur zivs bija aktīva, un par tās kaprīzēm, jo to jau viņām netrūkst.
Peipusa ezersTā jau no laika gala ir iegājies, ka uz šo asaru, raudu un brekšu Eldorado katru gadu braucam pēc aptuveni 3–5 nedēļu copes pa pašu ūdeņiem. Vispirms pirmo ledu izmēģinām pie mums, un tas parasti atnes itin pieklājīgus līdaku un asaru lomus, bet kaut kur ap janvāra vidu jau sākam lūkoties šā ezera virzienā, jo praktiski Latvijas ūdeņos zivs kļūst diezgan mazkustīga. Gluži tukšā nepaliksi, bet tas nav tas, ko vēlies. Tiem, kas šogad ir paspējuši uz Peipusu aizbraukt jau vairākas reizes, ir dažādu asociāciju gammas. Vienā reizē atvesti 5–10 kilogrami raudu un asaru, bet citā…?!Tā gadījās arī mūsu kompānijai. Parasti sezonas sākumā braucam uz Varnju vai Ninu. Šeit ir jau iezīmētas takas GPS aparātā un it kā nekad nav melojušas. Ezera gultne ir pārsvarā kaut kas līdzīgs mūsu Burtniekam, tomēr zivis šeit konsekventi pieturas pie sev zināmām vietām. Pirmajā reizē iesoļoju savus ierastos 3,5 kilometrus no krasta Ninā un, samaisot “Timar” ziemas barību ar rīvmaizi un auzu pārslām, samitrinu un pēc pāris minūtēm sāku meklēt, kur zivs atrodas. Lieki atgādināt, ka arī šajā ezerā ir no zivīm tukšie rajoni (tie gan nav lieli). Pēc katriem 15–20 metriem virzienā uz vidu izurbju pa āliņģim un nolaižu lejā vienu barotavu ar iebarojamo barību. Kad 10 esmu tā apstrādājis, nāku atpakaļ uz pirmo un sāku strādāt. Tas āliņģis, kas atveras uz zivi, tad arī tiek apstrādāts ilgāk. Ja šeit tuvāko 10 minūšu laikā var izcelt vien pāris raudiņu, liekos mierā un eju uz nākamo. Un tā, kamēr atrodu viszivīgāko vietu. Te iebaroju papildus un izurbju vēl vienu āliņģi, jo parasti makšķerēju ar vienu mikrogruntenīti un otra makšķerīta aprīkota ar četru gramu mormišku. Pirmajā copes reizē, kad uz Peipusa ezera ledus vēl nelaida braucamrīkus, par brīnumu, loms bija ļoti pieklājīgs un mājās atvedu 8,7 kilogramus skaistu raudu. Pa starpai bija arī pāris asaru ap 200 gramu, bet tas jau pēdējos gados ir ierasts, ka šo zivju vismaz estiņu pusē vairs nav vai arī atrodamas tālu no krasta.Otrā reize, bada reizeOtrajā copes reizē aizbraucām tuvāk upei uz Varnju. Tad jau vietējie braucēji ar saviem karakatiem vadāja copmaņus pa labi un pa kreisi. Arī vieglās mašīnas centās noturēties uz spoguļainā ledus, bet tad no šī pasākuma atteicās, jo vējš bija diezgan pamatīgs un, zinot šā ezera ledus īpatnības, neviens tā īsti riskēt negribēja. Vismaz man nav skaidrs, kāpēc jābrauc ar mašīnu uz ledus, ja no krasta pietiek paieties līdz diviem kilometriem, tad zivs ir tikpat daudz, cik iebraucot divas vai trīs reizes tālāk.Otrajā copes reizē ezers sagaidīja ar neganti aukstu vēju. Tiem, kam nebija līdzi teltis, es domāju, ka par siltu šāds pūtiens diez vai likās. Savukārt, sēžot teltī un ieslēdzot kādu gāzes degļa sildītāju vai aizdedzinot pāris lielo sveču, var iegūt itin labu komforta situāciju. Ko vēl vairāk vajag. Šoreiz gan nekas no šī jaukā pasākuma nesanāca, jo zivs vienkārši atteicās baroties. Acīmredzot izmainoties laikapstākļiem, jo, kā vietējie teica, iepriekšējā dienā no šāda vēja nebija ne miņas, izmainījās atmosfēras spiediens un, cik zināms, tad fišiņām šādas laika maiņas ļoti nepatīk. Par to pārliecinājāmies nolaižot uz grunts zemūdens videokameru. Vairākas reizes pie iebarojamās barības piepeldēja lielāki un mazāki bariņi zivju. Tomēr varēja uz āķa sēdināt vienalga kādu ēsmu, zivs to ignorēja pilnībā. Tajā pašā laikā tās nemitīgi ar purnu kaut ko vandīja pa gultni. It kā jau šķita, ka meklē ko ēdamu, taču acīmredzot te ir kāda cita ideja. Starp citu, redzējām arī itin prāvu asaru baru, kas lika sirdij priekā salēkties, jo izmēri bija itin iespaidīgi. Tātad asaris tomēr ir! Laidām lejā dažādas bļitkas, šķērsenes, mormiškas ar motili vai sliekām. Nē, un cauri! Karini kaut zelta plombu. Lai jums visiem ne asakas! Tiekamies pēc divām nedēļām! Ko darām pa Latviju?
• Tosmāres kanālā Liepājas pusē ar zivīm ir kā ar bitēm. Vienu dienu maiss pilns, otrā neredzēsi ne copītes. Taču asari patiešām skaisti – tikai ej un uzmini, kad viņi sadomās ķerties. • Uz Lielupes vīri stīvējas ar vimbām. Šeit vajadzētu arī zivju inspektoru novērojumus sagaidīt un attiecīgos soļus maliķu apkarošanā, jo daži nekautrējas ātri noķert atļautās piecas vimbas, aiznest uz mašīnu un tad nākt atpakaļ uz upi pēc nākamajām…• Arī asaris Lielupē ir pietiekami aktīvs. Kam patīk aktīvi darboties, tam, izurbjot dienā ap 30–50 āliņģu, strīpaiņus izdodas atrast.• Ezeros, kā jau ierasts uz pirmā ledus, nekas īpašs nenotiek. Pličuki, sprīža garas raudiņas un asarīši. Vēl var cerēt uz kādu zaļsvārci, ieliekot ūdu ar dzīvo zivtiņu. Uz upēm ir cerīgāk.• Burtiski pirms pāris dienām bijām sev zināmā vietā Mēmelē un skaisti pavilkām asarus svarā ap 200–350 gramu. Vienam otram izdevās “pierunāt” pat līdz astoņiem kilogramiem šo zivju. Nākamajā rītā kolēģi aizskrēja vēlreiz, bet es tiem šādu gājienu ieteicu nedarīt, jo barometrs bija nokrities par sešām strīpiņām uz leju, un tas ir signāls, ka labāk palikt mājās. Neko daudz nekomentēšu par viņu lomu, bet divi tautieši tajā pašā dienā aizgāja uz copes lietu bodi un iegādājās barometrus. Nez kāpēc viņi tā darīja?• Ļoti kaprīzs šogad uz pirmo ledu ir bijis arī Burtnieks. To varēja redzēt vienā no TV raidījumiem par copi. Vīri urba, meklēja un praktiski neko neatrada, kaut arī zinām, ka zivju šeit tiešām pietiek visiem. • Domāju, ka ir klāt tā saucamais bada mēnesis un ir laiks likties mierā ap mūsu ūdeņiem. Ja ir vēlme ko prātīgu noķert, tad doties uz Peipusu. Taču katram sava galva uz pleciem.
