Janvāra beigās un pagājušās nedēļas nogalē lauksaimniekiem no mūspuses novadiem tika rīkoti divi pieredzes braucieni uz Igaunijas piena ražošanas lielsaimniecību “Tartu Agro”.
Pirmo organizēja Lauku konsultāciju un izglītības centra Valmieras, bet otro – Valkas birojs. Valmieras biroja augkopības konsultante Ilona Krūmiņa stāsta, ka brauciens notika Eiropas Savienības finansētā projekta “Jaunāko tehnoloģiju izmantošana lauksaimniecības ražošanā”.
Izmantota padomju laika bāzeValkas biroja uzņēmējdarbības konsultante Valda Empele piebilst, ka decembrī un janvārī noritēja vairāku abu biroju izstrādāto projektu īstenošana, bet šis bija domāts citas valsts pieredzes apgūšanai.“Apmeklējām vienu no modernākajām lielsaimniecībām, kurā pamatnozare ir piena ražošana, bet saimniecībā citās novietnēs audzē arī cūkas un nobarojamos jaunlopus. Pēc pārvaldības un organizētā darba to var salīdzināt ar liela mēroga SIA Latvijā,” skaidro I. Krūmiņa. Saimniecība ir izveidota uz kādreizējās zinātniski pētnieciskās saimniecības bāzes. “Zinātnes tur gan vairs nav, bet agrāk izveidoto struktūru igauņi ir izmantojuši, lai radītu modernu ražotni. Otrs objekts, ko apmeklējām, bija saimniecība, kas izveidota kā Tartu universitātes mācību bāze. Daļu govju tur slauc ar robotu, bet no pārējām pienu iegūst piena vadā un tad salīdzina, kura metode labāka. Tomēr man personiski vislabāk patika redzētais “Tartu Agro”,” atzīst V. Empele.
Slaucējas alga – tūkstoš eiroPēc mūspusē izveidotajām saimniecībām “Tartu Agro” var salīdzināt ar SIA “Vidzemīte” Smiltenes novadā. “Tartu Agro” strādā apmēram 70 līdz 80 strādnieku. Slaucējas alga ir tūkstoš eiro mēnesī. “Saimniecībā ir organizēta trīsreizēja slaukšana. Katra slaukšanas reize uzticēta citai brigādei. Viena reize ilgst apmēram piecas stundas, jo ietver ne tikai slaukšanu, bet arī trauku un iekārtu sagatavošanu. Kad viss, kas saistīts ar vienu slaukšanas reizi, izdarīts, slaucējus nomaina otra brigāde,” par darba organizāciju informē V. Empele.I. Krūmiņa piebilst, ka darba organizācijai ir liela atdeve. No vairākām piena devējām slaucējas gadā iegūst pat vairāk nekā 19 tūkstošus litru piena no katras. “To izdodas panākt tādēļ, ka saimniecībā ļoti rūpīgi nosaka barības devas. Par lopbarības kvalitāti atbild atsevišķs speciālists, kurš katru dienu vērtē atdevi un pakārtoti tai rēķina barības devas,” stāsta V. Empele. Uzmanība ir pievērsta arī fermas telpiskumam. “Igauņi vadās pēc praksē pierādīta principa – jo augstākas ēkas kores, jo lielāks izslaukums. Tas nozīmē – jo vairāk būs svaiga gaisa novietnē, jo veselīgāks un tātad arī ražīgāks ganāmpulks,” stāsta V. Empele.Ar braucienā redzēto ir apmierināti arī mūspuses saimnieki. Vijciema pagasta zemnieks Mārtiņš Simsons atzīst igauņu saimnieciskumu. “Viņi no vecā neko nav pametuši novārtā, bet prasmīgi izmantojuši veco bāzi, lai uz tās izveidotu modernu ražotni. Es to vērtēju ļoti pozitīvi. Daudz kas no ieviestā Igaunijā man jau bija zināms, bet ir šādas tādas nianses, kas viņiem ļauj sasniegt labākus rezultātus. Piemēram, par pienu ražotājiem Igaunijā maksā vairāk nekā Latvijā,” saka M. Simsons.Blomes pagasta zemnieks Atvars Buldurs atzīstas, ka ir tikai saimniekošanas ceļa sākumā, tādēļ ievērojis vairākas lietas, ko būtu lietderīgi vēlāk ieviest savā saimniecībā. “Man ieinteresēja, kā notiek govju barošana. Barības izdalei neizmanto traktoru, kas prasa vairāk vietas, bet pa trosi virs barības galdiem uz priekšu ar trīsi laiž īpašu tvertni, no kuras barības galdā iekrīt lopbarība. To un vēl daudz ko citu bija vērtīgi redzēt,” apliecina A. Buldurs.
