81. turpinājums. Bet es tikai gribēju pieminēt, cik liela loma kritikas uztverē ir cilvēka tautībai. Visu vieglāk saprast salīdzinājumos.
81. turpinājums
Bet es tikai gribēju pieminēt, cik liela loma kritikas uztverē ir cilvēka tautībai.
Visu vieglāk saprast salīdzinājumos. Pedagoģiskajā institūtā mācījās Saša, gandrīz divus metrus garš sibīrietis. Ļoti sirsnīgs un interesanta puisis, tikai savā dzimtenē apguvis pārāk tautisku valodu. Mums, latviešu studentiem, bija patiesa bauda klausīties Sašas piedzīvojumus, izbaudot viņa krāšņo krievu valodu, kur ikviens trīsstāvīgais epitets tika pacelts mākslinieciskā stila augstumos. Bet ne gluži tā domāja krievu meitenes, kuras par Sašas necenzēto runas manieri bija ievietojušas kritiku institūta sienasavīzē. Satiekoties Sašam noprasīju, kāpēc viņš tādu lietu pieļāvis. Uz to labsirdīgais sibīrietis atmeta ar roku:
— Sausi sūdi pie sienas nelīp.
Taisnības labad jāteic, ka jau pēc gada Saša runāja pavisam civilizēti. Vainīga bija iemīlēšanās kādā jaukā meitenē, un viņas kritika izrādījās iedarbīgāka par visām sienasavīzēm.
Kad pēc augstskolas beigšanas ierados Valkā, ar savu dzimto pilsētu mani ņēmās iepazīstināt studiju draugs Jānis Jundzis. Toreiz Lugažu laukuma vidū stāvēja Staļina dzelzsbetona statuja. Vispirms Jānis par standartveida pieminekli izteicās visai indīgi, un man atlika nodomāt, ka pēc Hruščova kritikas jau arī mēs varam atļauties savu kritikas devu. Otrādā secībā vis tā lieta neietu cauri. Toreiz pie mums pienāca vēl trešais studiju draugs — Jānis Dravenieks, kurš mūs abus iemūžināja fotoattēlā uz ūsainā slepkavnieka fona. Bet tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka pavisam drīz pēc Staļina pieminekļa uzsliešanas bijis kāds cits kritikas mēģinājums, proti, kādu rītu modrās partijas acis bija ievērojušas, ka Staļintētim pār plecu pārmestas kopā sasietas vecas pastalas. Par modrības trūkumu uz partkomu ticis izsaukts un kārtīgi nomazgāts toreizējais milicijas priekšnieks Ādolfs Rēpelis, kurš līdz sava mūža pēdējai stundiņai šādu sevis kritizēšanu uzskatīja kā vislielāko pārestību.
Kad sāku strādāt Valkā, mani jau pirmajā gadā iesaistīja satīriskās sienasavīzes gatavošanā, jo tā vēlējās “partija un valdība”. Pārāk bieži gan ar šīm lietām nevajadzēja nodarboties, un faktus parasti piegādāja milicijas politdaļa. Visādi sīki gadījumi ar dzērājiem vai huligāniem, kur nekādi tiesu darbi neiznāk. Valkā labi bija pazīstams kāds dīvainis, ko tautā sauca par Tarzānu. Vispār nekaitīgs cilvēks, turklāt labs un lēts fotogrāfs, bet dažu dāmu protestus bija izsaucis sakarā ar “bezgaumīgu” pastkartīšu piedāvāšanu. Pārfotografējis kaut kādas vecas bildītes ar balodīšiem un gulbīšiem, staigāja gar autobusu staciju un ik pa brīdim kādai dāmai piegrūda pie deguna tādu kā vēdeklī izvērstu kāršu kavu. Viena otra dāma pat nopietni satrūkās, tāpēc man tika uzdots sacerēt pantiņu, bet kāds cits zīmēja karikatūru. Par Tarzānu sauktais ar šādu kritiku nebija apmierināts un vienā baltā dienā ieradās pie manis dzīvoklī, lai rādītu licenci šādam individuālam rūpalam.
Turpmāk vēl.
