Bijām jau pieraduši pie domas, ka ekonomikas un finanšu krīzes mēdz piemeklēt galvenokārt ekonomiski stiprākās valstis. Latvija šeit īpašs stāsts, jo mūsu zemīti krīze tik sāpīgi skāra tāpēc, ka bijām atļāvuši pilnu vaļu dažu baņķieru alkatībai.Pēdējā gada rezultāti liecina, ka ASV sākušas kārpīties ārā no saimnieciskā iegruvuma bedres. Arī Eiropas Savienība (ES) uzrāda nelielas izaugsmes tendences, sarežģījumu zonā atstājot tikai pāris dienvidu valstis, kas savas tautas nacionālā rakstura dēļ ilgus gadus mīlēja lepni dzīvot uz parāda.Kamēr ASV prezidents citu ceļu izejai no krīzes neredzēja kā tikai taupību un ekonomikas stimulēšanu ar dolāru piedrukāšanu, tikmēr Krievija varēja lepni ziņot, ka Putina valdījumos nekas tāds nav iespējams. Kaut valstī ražošana pieaug vienīgi militārajā sektorā, Kremļa runasvīri aizvien varēja lepni paziņot, ka valstij lielas ārzemju valūtas un zelta rezerves. Bet, lūk, ASV plašos mērogos sāk iegūt naftu un gāzi no slānekļa, nodrošinot neatkarību no importa, tūdaļ tas sāk atsaukties pasaules tirdzniecības biržās. Bet lielība grūti ārstējama, jo par eksportu iegūtā naudiņa tika tērēta Soču olimpiskā centra izbūvē, ko pavadīja milzīgu apjomu izzagšana, bet vienlaikus situācija prasīja paaugstināt pensijas tiem cilvēkiem, kuri pensijā dodas no 60 un 55 gadu vecuma, un beigās vēl politiskais aizdevums Ukrainai 15 miljardu dolāru apjomā, kuru, starp citu, Ukraina naudā nekad nespēs atmaksāt. Vismaz gadu Krievijā soli pa solim tiek ieviestas jaunas nodevas, dārgāks kļuvis alkohols, apkure un degviela, paredzams uzbrukums tabakas izstrādājumiem un daudzām importa precēm. Pirms nedēļām divām Putins preses konferencē gandrīz apzvērēja, ka rubļa devalvācija nav paredzēta. Un rezultāts tāds, ka valsts kasē pietrūka naudas, un tad valsts ķērās klāt valūtas rezervēm. Ar to pietika, lai devalvācija sāktos pati no sevis. Sākusies panika, un visi, kam pavairāk naudas, cenšas iemainīt dolārus un eiro. Pagaidām gan nav iemesla domāt, ka sekos pilnīgs sabrukums, bet nepatikšanas gaidāmas. Tiesa, uz rubļa konvertācijas rēķina var iegūt eksports, bet valstī, kas lielu daļu moderno iekārtu un patēriņa preču importē, tas nozīmē inflāciju un līdz ar to iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos.Bet nacionālās valūtas savu vērtību zaudē daudzās valstīs. Vissmagāko triecienu pašlaik pārdzīvo Turcija. Ja Turcija samazina importu, var ciest arī ES valstis un pat Ķīna. Devalvācijas vilnis skāris Brazīliju, Dienvidāfriku un daudzas Āzijas zemes.Pavisam neskaidra situācija Ukrainā, kur plašo nemieru dēļ saimnieciskā darbība pa pusei paralizēta. Opozīcija, kas cilvēkus izveda ielās, nupat atrodas muļķīgā situācijā tajā ziņā, ka nav neviena, ar ko vest sarunas. Premjers Azarovs demisionēja un izbrauca uz Austriju, prezidents Janukovičs tēlo slimu, un valsti pārvalda drošības spēki, kurus konsultē Maskavas speciālisti. Jāatzīst, ka situācijas radīšanā vainojamas arī Eiropas valstis, tajā skaitā ES vadība. Eiropas politiķiem ārkārtīgi grūti izprast situāciju izbijušajās padomju republikās, tāpēc Janukovičs Briselei pēdējā brīdī uzgrieza muguru, pieņemot Putina dāvinājumu “bez noteikumiem”. Izskatās, ka tikai pēdējā laikā Briseles kāpostu ēdāji sākuši kaut ko nopietni apsvērt, bet ir bažas, vai tik nebūs par vēlu. Ar Putina pazemošanu nesenajās sarunās nekas nebūs līdzēts.Bez publiskās diplomātijas Krievijas un Rietumu attiecībās ir arī mazāk redzamas norises. Piemēram, Soču olimpisko spēļu vietas pasargāšanā no teroristu uzbrukumiem Maskava piekrita ASV palīdzībai. Galvenā mūsdienu drauda priekšā visiem režīmiem un visām valstīm jāsadarbojas.Pašlaik grūti prognozēt, kā notikumi Krievijā un ap Krieviju veidosies pēc olimpisko spēļu noslēguma.Kopš Brisele ar Maskavu sākusi runāt ar pašcieņu un stingrību, savs labums rodas arī Latvijai. Līdz šim bijis tā, ka Krievija ES valstis centusies knābāt atsevišķi pa vienai, un Baltijas valstiņas šeit Putinam allaž bijis piemērots kumosiņš. Nesen galvenā vērība bija veltīta Lietuvai kā mazliet lecīgai ES prezidējošajai valstij. Sevišķi Ukrainas krīzes jautājumā. Tā kā pēc gada ES prezidentūra būs jāuzņemas Latvijai, tad no Maskavas esam jau saņēmuši pirmos belzienus, un ne jau tikai šprotu nebeidzamajā epopejā. Tagad Maskavai dots signāls, ka ES gatava darboties kā vienots politiskais spēks.Tikmēr pati Brisele, pareizāk, tās birokrātiskie ierēdņi, kārtējo reizi demonstrējuši nesapratni par valstīm, kuras it kā paši pārrauga. Šeit domāju sacelto kņadu par mūsu žāvējumiem, kas latviešu garšas receptoriem pārāk pierasti. Tā saucamie Briseles ierēdņi ir tik dāsni atalgoti, ka nevies negrib ķeizarisko dzīvi ierobežot, tāpēc savu noderīgumu cenšas pierādīt ar jaunu regulu izgudrošanu. Bet latviešu činavnieki nav labāki, arī viņi krampjaini turas pie amatiem, kaut reizēm jēdzīga labuma no dažiem nemaz nav. Bet pakalpības gars šiem ļaudīm ģenētiski mantots no laikiem, kad latviešu zemnieciņš svešiem kungiem bučoja svārku stērbeles. Tāpēc tiek gudroti argumenti, lai steigtos Briseles norādījumus pildīt ar dubultu uzviju, un vienīgi žurnālisti pūlas saklausīt tautas balsi. Bet kas nu činavniekiem un pašpolitiķiem tāda tauta!Nopietni runājot, visu iespējams nokārtot, gan benzpirēnus sabalansēt, gan tautai pa prātam izdarīt. Ierēdņiem tikai pie muguras sev jāpiesien slotaskāts, lai atradinātos no locīšanās nekompetentu briseliešu priekšā. Un galu galā – kas tad nav indīgs un veselībai kaitīgs? Kaitīga būs pat rupjmaize un sklandrauši, ja ēdīsim pārāk negausīgi. Bet latvietis, to saku pavisam nopietni, gaļu pratīs nokūpināt pat daudzdzīvokļu mājas lodžijā. Esmu redzējis šādas kompaktas iekārtas.
