Pēc pirmajiem rudens lietiem sēnes mežā aug griezdamās. Vēlme pēc smaržīgas sēņu mērces vai karbonādēm mežā ievilina daudzus sēņotājus.
Pēc pirmajiem rudens lietiem sēnes mežā aug griezdamās. Vēlme pēc smaržīgas sēņu mērces vai karbonādēm mežā ievilina daudzus sēņotājus. Tomēr visai bieži, domājot vien par baravikām un nepievēršot uzmanību maršrutam, gadās pamatīgi nomaldīties.
Tādos gadījumos gan sēnes vairs nav prātā, jo māc tikai viena doma — ātrāk atrast pareizo ceļu. Nereti nomaldījušies cilvēki sāk steigties, bieži maina uzsākto maršrutu, kas ir galīgi nepareizi. Iznākumā palielinās satraukums, kas savukārt veicina slāpes un nogurumu. Tad maldīšanās var sagādāt pamatīgas problēmas. No man pazīstamiem sēņotājiem vairākiem ir gadījies vismaz divas reizes nomaldīties mežā. Daži kā no rīta iegājuši silos, tikai vēlu vakarā no tiem izkļuvuši — pārguruši, izslāpuši un nosvīduši. Pēc tam viņi solījuši mežā savu kāju vairs nespert, bet nākamajā rudenī kārdinājums pēc sēnēm tomēr gūst virsroku. Tiesa gan, pēc tam kādreiz vadātāja varā nokļuvušie pa mežu staigā daudz uzmanīgāk.
Valkas rajona mežus pie Igaunijas šķērso abu valstu robeža. To pārejot, mežā gājējs sevi pakļauj sodam par nelegālu robežas šķērsošanu. Valkas robežapsardzības nodaļas priekšnieks majors Sergejs Majors stāsta, ka šogad vēl nevienu nomaldījušos cilvēku pie valsts robežas robežsargi nav aizturējuši, bet iepriekšējos gados tādi gadījumi bijuši. “Mēs pieņemam no aizturētā paskaidrojumu un, ja izrādās, ka viņš tiešām nejauši nomaldījies, administratīvo sodu neuzliekam, bet, ja robeža pārieta apzināti, soda naudu var noteikt līdz 250 latiem,” stāsta S. Majors.
Arī pagājušās nedēļas nogalē, lasot sēnes, bieži dzirdēju citu sēņotāju ūjināšanu, kas nozīmēja, ka kāds pazaudējis līdzgājēju vai arī pats apmaldījies. Kā tad rīkoties, lai mazāk gadītos nomaldīties, bet, ja ceļš uz automašīnu vai mājām pazaudēts, ātrāk varētu izkļūt no vadātāja gūsta. Par to “Ziemeļlatvija” pavaicāja Valkas virsmežniecības Strenču mežniecības mežzinim Jānim Encem, kurš ir pieredzējis mežinieks, turklāt labs orientierists. J. Ence norāda, ka nomaldoties galvenais noteikums ir saglabāt mieru. “Pirms došanās mežā, ja ir saulains laiks, jāievēro, kurā pusē paliek saule, un mežā jāvadās pēc tās. Ja tiešām gadās nomaldīties, nevajag satraukties un sākt skraidīt no vienas vietas uz citu. Jānomierinās un lēnām jāapsver iešanas virziens. Piemēram, mežos pie Valkas – Strenču šosejas var mēģināt saklausīt automašīnu rūkoņu vai vilciena dunoņu, lai saprastu, uz kuru pusi ir šoseja vai dzelzceļš. Ieteicams uz mežu ņemt līdzi mobilos tālruņus, lai varētu sazināties. Ja cilvēks tiešām apzinās, ka vāji orientējas svešā apkārtnē, var līdzi paņemt arī kompasu,” iesaka J. Ence.
Daži uzskata, ka Latvijā visi meži ir izstaigājami un te nav nekādas taigas vai džungļu, tādēļ iesaka pa pirmo stigu, ko ierauga, doties tikai uz priekšu. Pēc pāris stundām kaut kur noteikti no meža iziešot. J. Ence uzskata, ka tas nav labs ieteikums. “Strenču mežos, piemēram, pa dažām stigām var nokļūt dziļi Sedas purvājos, un tad atgriešanās var būt vēl problemātiskāka,” apliecina J. Ence. Pēc meža darbinieku domām, jācenšas ievērot kāda īpatnēja vieta, grava vai koks, lai, tos atpazīstot, var atgriezties pie atstātās automašīnas.
