Nekad dzīvē neesmu gribējis būt aktieris. Kaut kādu talantiņu jau ar milzu pūlēm varētu izkopt, bet galvenais ir tas, ka aktieris savās skatuviskajās pārvērtībās nekad nevar būt patstāvīgs, jo katrs solis ir saskaņojams ar režisoru. Bet režisori un visvisādi komandieri man pagalam nav nekad patikuši, sevišķi gadījumos, kad tikušas ierobežotas manas tiesības uz savu viedokli.
Tomēr šoreiz eksperimentālā kārtā mēģināšu sevi iztēloties to cilvēku lomās, kuri ar milzu enerģiju visai pasaulei mēģina pierādīt, ka PSRS Latviju nekad nav okupējusi. Un darīšu to bez režisoriem no politkorekto dievgosniņu nometnes.Ha! Taisni jāsmejas! Vai tad Latvijas zeme vispār kādreiz tikusi okupēta vai iekarota, vai citādi pakļauta? Taču pat svētajam Nilam skaidrs, ka Latvija vienmēr, cik tālu vien vēsturē ļauts ielūkoties, tikusi atbrīvota. Latvju tautu, tā sacīt, cauri gadsimtiem daudzkārt centušies aplaimot tikai un vienīgi atbrīvotāji.Sāksim ar XII gadsimtu. Kaut kā gadījās, ka atbrīvotāji vienlaikus nāca no divām pusēm. Vieni nāca no rietumu puses, viņi ar krustu un zobenu vietējām pagānu tautām nesa Kristus vēsti, pie viena atbrīvojot zemnieciņus no vergošanas elkiem. Tiesa, par atbrīvošanu nācās šo to maksāt, bet tas jau tikai tāpēc, lai uz zemes valdītu līdztiesība. Citi atbrīvotāji, kā zināms, bija pareizāki par pirmajiem, jo nāca no austrumu puses. Viņi tāpat nāca ar zobeniem un pīķiem, sludināja Kristus vēsti, par ko visādiem letugaliem piedienējās maksāt zināmus pagastus, to lielumus taisnīgi sadalot uz pavardu skaitu, proti, pēc pavarda dūmiem. Tolaik gan sacensībā starp atbrīvotājiem uzvarēja nepareizie spēki, bet vēsturē tā gadās.Ko darīja atbrīvotāji? Pirmkārt, iemācīja celt mūra pilis un tautai dresēja paklausību. Tiesa, gadījās, ka atbrīvotāji reizēm sāka kašķēties savā starpā, un tad aplaimotajiem arājiņiem nācās kļūt par karakalpiem, ne vienam vien tēva dēlam tādējādi palīdzot atbrīvoties no dzīvības važām.Tomēr pēc laiciņa daži kaimiņi sāka spriest, ka latvju zemi atbrīvojuši nepareizie atbrīvotāji, tāpēc centās kļūdu labot. Tad latviešus, proti, visādus čuknas, atbrīvot no iepriekšējiem atbrīvotājiem nāca cara baķuškas Jāņa Briesmīgā karapūļi, kuri visus, kas nesaprata, ka tiek atbrīvoti, sasprauda ceļmalās uz mietiem. Šis plāns gan līdz galam netika īstenots, bet aizmirsts netika.Savukārt poļu karaļa atbrīvotājiem paveicās labāk, kuri agrāko kungu vietā piedāvāja panus. Nedaudz atbrīvošanas akcijās mēģināja iesaistīties arī dāņi, bet galu galā viņus pārspēja zviedri. Šie aizjūras labdari nedaudz latvju zemi atbrīvoja no maizītes, bet galu galā pietika visiem. Tas piegriezās varenajam caram Pēterim, kurš cirta logu uz Eiropu, atbrīvojot brīvu ceļa trasi. O, kas tā bija par atbrīvošanu! Par to karavadonis Šeremetjevs ziņoja savam caram, ka, lūk, Vidzemē vairs ne gaili dzird dziedam, ne suni rejam. Pilnīga atbrīvošana!Tad sekoja divi gadsimti, kad latvju tauta līksmoja kopā ar diviem atbrīvotājiem. Ar tiem, kas bija nākuši no rietumu puses, un ar tiem, kas bija atdrasējuši no austrumu puses. Ko lai dara, ka tā zemīte visiem pa kājām, un tikai viena tāda – visiem atbrīvošanas gribētājiem nepietiek.Tā pagāja šie divi gadsimti vienā laimībā un sirsnībā, vilki un lāči jutās paēduši un auni un citi sīklopi bija puslīdz pie dzīvības.Nepatikšanas sākās jau Piektajā gadā, jo tauta kļuva nepateicīga pret saviem atbrīvotājiem. Tad nāca radikālāki atbrīvotāji no rietumu puses, un nu gāja vaļā villošanās par atbrīvotāju tiesībām. Un tad jau sākās īstas jukas, kad pat visādi samojedi sāka prasīt neatkarību no visiem atbrīvotājiem. Vēl gan nāca dažādi baltgvardi, kuri pieteicās par atbrīvotāju mantiniekiem, bet satrakotā tauta visus tādus patrieca ne tikai aiz Zilupes, bet dažus arī ietrieca Melnajā jūrā. Uz veseliem divdesmit gadiem atbrīvotāji laizīja brūces, bet muļķa latviešu tauta piedzīvoja visbriesmīgāko verdzību, kad vienkāršos darbarūķus sūca un spaidīja visādi buržuji un plutokrāti. Vai kāds brīnums, ka Staļina tētiņu, visu tautu skolotāju, šāda kārtība limitrofu zemēs satrauca. Tāpēc ar durkļiem un tankiem nācās nelaimīgos ļaudis atbrīvot pavisam radikālā veidā. Un Staļina tētiņš pavisam nebija vainīgs, ka latviešus sagribēja atbrīvot arī trakais fīrers. Viņš ne tikai atbrīvoja latviešu baurus no boļševiku un žīdu klātbūtnes, bet arī centās visus iekļaut aplaimotā Lielvācijā.Galu galā fīreram pietrūka pulvera, tāpēc Latviju no jauna atbrīvoja tie, kuri bija labi saēdušies amerikāņu konservus un vizinājās rēcošos studebekeros. Maz gan no latviešu tautas vairs bija pāri palicis, bet vai tad laba vieta ilgi tukša stāvēs… Atlikušie, bet aplaimotie arājiņi drīz vien tika atbrīvoti arī no senču zemītes un daudz kā cita, toties vietā tika piedāvātas gaišās komunisma tāles.Bet to jau savulaik tas pats trakais fīrers bija teicis, ka latvieši ir nepateicīga tauta. Sarīkoja kaut kādu tur Dziesmoto revolūciju, ar savu dziedāšanu par brīvību un neatkarību saindēja daudzas citas tautas, tostarp dižo krievu tautu, kura vairs ne visai izprata savas nācijas misiju. Tas galu galā noveda pie pilnīgas garīgas degradācijas.Re, nu latvju tauta esot sākusi saprast, ka ilgus gadus bijusi okupēta. Tās nu gan ir briesmīgas aplamības, tā var runāt tikai galīgi aptumšoti prāti! Tas ir briesmīgs apvainojums visu to daudzo atbrīvotāju priekšā, kuru sāpju ceļi nosēti ar varoņu kauliņiem. Tāpēc zvēru, ka ne Latviju, ne citus limitrofus nekad neviens nav okupējis, bet tikai centies atbrīvot no citiem atbrīvotājiem. Neaizmirstot pie reizes arī atbrīvot iedzimtos no liekas desas un sviesta, bet tas jau tikai tāds pagasts – “no katra dūma pa trim vāverādām un puspodu vaska Pleskavas baznīcu svecēm”.
