Atklāti sakot, neesmu no tiem cilvēkiem, kuri “cepas” par katru sīkumu. Taču uzzinot, ka no aprīļa elektroenerģijas cenas pieaugums varētu sasniegt pat 40 procentus, te pat mans “pitona” mierīgums pazūd, kā nebijis. Tas nozīmē, ka elektroenerģijas cenu kāpuma rezultātā kārtējo reizi sadārdzināsies visi pakalpojumi un vispār dzīve kopumā. Un tas notiek apstākļos, kuros pamatvajadzības nespēj nodrošināt pat strādājošie ar mazām algām, nemaz nerunājot par bezdarbniekiem un citiem mazturīgajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem. Sociālo dienestu darbinieki prognozē, ka, ļoti iespējams, parādīsies citas trūcīgu iedzīvotāju grupas, ne tikai trūcīgie ar ienākumiem 128,06 eiro mēnesī vai vientuļie pensionāri. Jāpiebilst, ka pašvaldības šīm iedzīvotāju grupām izmaksā dzīvokļu pabalstus. Jau tagad dzirdam daudz bēdu stāstu, kā cilvēki “sitas” ar nabadzību, taču kuru tas mūsu valstī interesē? Tā vien šķiet, ka valdības interese aprobežojas ar pasūtījumu statistikas kompānijām, lai tās apkopo, kā tie nabadziņi dzīvo un spēj izdzīvot? Pēc 1. aprīļa cilvēki taupīs vēl vairāk, bet uz kā rēķina? Uz ēdienu, uz veselību, uz bērnu nākotni? Arvien mazāk līdzekļu paliks arī citām vajadzībām – izglītībai, kultūrai, sportam un atpūtas pasākumiem. Toties elektroražotāju peļņas miljoniem pieplusosies vēl daži miljoni. Un neko neatrisinās arī mānīgais priekšstats, ka algas dienā maciņā it kā iekrīt skaitliski lielāka summa. Tas viss nebūtu tik bēdīgi, ja tuneļa galā vīdētu kāds cerību stariņš. Bet nav, nekā tur nav. Vismaz pagaidām…
