Mana dzeja
Ko es rakstu dzejā savā, Tas atspoguļojas sejā manā. Tā dažreiz virpuļo kā fokstrots dejā… Un citreiz mierīga kā dienvidu vējš kluss. Bet reizēm satrakojas kā mutuļojoša jūra. Pat neticami ir arī tik maiga, itkā, kad mazs bērns dus. Es dzejā reizēm eju pa kalniem un lejām, Bet citreiz kā meitene maza skrienu līdzi taureņu dejām, Pa balto pīpeņu pļavām, kur rasa manas kailās kājas skūpsta
Un debess zilu zvaigžņu palagu klāj. Man izlikās,pat zeltītais mēness stāj, Rādot ceļu, lai nenomaldos. Cik daba ir skaista! Es iekliedzos, nenovaldos. Jāņtārpiņš savus lukturīšus iededzis, Nakts ir gaiša, migla kūleņus met… Tā dzejā es ielieku prieku un bēdas. Vārdus pie “Laimītes” palūgties eju. Viņa dzīvo mežā, mežs pats ir kā dzeja, Tur dzīvo arī skaistas “Fejas”. Tās tevi ievēro, piepalīdz,
izkārto, Lai manos vārdos, mīlestība iemājo. Dažreiz es dzejā kā cīrulīts augstu debesīs lidinos, Ievu baltās sniegkupenās brienu Un mazās lakstīgalas dziesmās ieklausos. Liekas reizēm zelta rudzu druvās šūpojos, Vakaros, kad saule pie jūras ugunskuru kur. Un kad vēji jaunu dienu bur, Mani “Laimes” māte pie rokas tur, Ved mani kalnā tur, kur mans sapnis izsapņotais !
