Nereti cilvēki atbrīvojas no liekā un vecā, arī grāmatām. Tomēr teju katrā mājā līdzās jaunām un mūsdienīgām grāmatām ir arī kāda mākslinieces un rakstnieces Margaritas Stārastes grāmata. Ar iemīļotās rakstnieces grāmatām uzaugušas vairākas paaudzes, arī Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” audzēkņi. Sagaidot viņas simto dzimšanas dienu, kas būs 2. februārī, izveidota īpaša izstāde.
Dodoties pa saules apspīdētajām kāpnēm uz bērnudārza trešo stāvu, dzirdamas bērnu čalas. Ap vienu no galdiem apkārt sastājušies bērni un metodiķe Ilva Stīpniece, cītīgi kaut ko pētot un spriežot. Nokļūstot tur, pārņem īpašas sajūtas un noskaņojums ne vien bērniem, bet arī audzinātājām un auklītēm. Visapkārt redzamas M. Stārastes pasaku grāmatas no vecmāmiņas plauktiem un pavisam jaunas, kartītes ar mākslinieces ilustrācijām un daudz materiālu par pašu rakstnieci. Pirmā rakstnieces grāmata tika izdota 1942. gadā, taču savu vērtību tā nav zaudējusi arī 2014. gadā.Izstādes iniciatore I. Stīpniece pati ir uzaugusi ar M. Stārastes grāmatām. Viņa saka, – tas ir mīļums un labestība, kas rakstnieces grāmatas atšķir no citām. “Ar bērniem runājām, ka Margarita Stāraste būtu pelnījusi šādu izstādi,” teic bērnudārza metodiķe.Sešus gadus vecais Jēkabs Šube stāsta, ka ar grupiņas biedriem jau pagājušajā nedēļā apskatījis izstādi. Tā esot ļoti interesanta. Arī zēnam mājās esot M. Stārastes grāmata “Iedomīgais sienāzis”. Viņš prāto, vai viegli ir būt rakstniekam. Atbilde, šķiet, ir pārāk grūta, tāpēc Jēkabs pastāsta, ka mājās viņš lasa pats. “Man patīk lasīt, tas ir labi, jo var uzzināt daudz ko jaunu. Ziniet, man drīz būs septiņi gadi. Un, kad man būs septiņi gadi, es iešu pensijā un drusciņ atpūtīšos, bet pēc pensijas būšu skolā,” iztēles bagāts ir puisēns.Gluži kā M. Stāraste, kuras darba spējas ir apbrīnojamas. “Veidojot izstādi, kurā iesaistījās audzinātājas, bērnu vecāki un atsaucību izrādīja arī bibliotēkas, sāku interesēties arī par pašu rakstnieci. Uzzināju, ka Lija Brīdaka pirms desmit gadiem ir uzrakstījusi grāmatu par viņu “Mūžs kā pasaka”. Sirsnīgā un aizkustinošā grāmata ļāva atkal no jauna iepazīt Margaritu Stārasti. Īpaši aizkustināja Margaritas rakstītās vēstules no Holandes uz mājām. Sīki un smalki ir aprakstītas cilvēciskas izšķiršanās par to, ka mūža nogalē ļauties tādam aicinājumam, pārceļoties uz svešu zemi pie mīļotā cilvēka. Un, protams, viņas izcilās darba spējas. Spēju vien mazliet nojaust, cik garas stundas ir pavadītas pie rakstāmgalda zīmējot un rakstot,” saviļņojošā balsī saka I. Stīpniece.Iespējams, kādam tā ir tikai vienkārša izstāde bērnudārzā, taču apmeklētājus pārņem tā īpašā sajūta, ka gribas atgriezties vēl un vēl. Arī septiņus gadus vecā Elza Zariņa izstādi apmeklējusi vairākkārt. “Man te patīk. Pasakas ir interesantas un, tajās klausoties, var ātrāk aiziet gulēt. Vislabāk man patīk “Ieviņa Āfrikā”, jo arī manās mājās tā ir,” stāsta “Pīlādzīša” audzēkne.Viņai labāk patīkot vecās grāmatas, tieši tās arī meitenei priekšā lasa omīte. Tas vēlreiz apliecina pirms 11 gadiem žurnālā “Sieviete” rakstīto par M. Stārasti, ka viņas devums ir: “Kā sirsnības iemiesojums, kā talismans, ar ko stāties pretī šodien no visiem stūriem uzbrūkošajai komercijai, ar datoru zīmētajiem bērnu filmu un grāmatu varoņiem, kas bieži propagandē vien cilvēku nežēlību”.
