Ērģemes pagasta iedzīvotāju Uldi Vehi daudzi ērģemieši un arī valcēnieši pazīst kā kādreizējo pagasta priekšsēdētāju.
Ērģemes pagasta iedzīvotāju Uldi Vehi daudzi ērģemieši un arī valcēnieši pazīst kā kādreizējo pagasta priekšsēdētāju, bet tikai viņa tuvākie paziņas zina, ka Uldim ir enciklopēdiskas zināšanas par radinieku dzīvi iepriekšējās paaudzēs, kā arī par Valku pēckara gados.
U. Vehi skaidro, ka par radiniekiem viņš ir interesējies visu dzīvi, daudz par senčiem viņam stāstījis tēvs. Viņš ir saglabājis atmiņas arī par Latvijas laikā Valkā ievērojamu sabiedrisko darbinieku un laikraksta “Ziemeļlatvija” redaktoru Eduardu Brīvību.
“Es jau gan neesmu tas lielākais radu zinātājs. Mammas māsīcas dēls Arnis Kārkliņš, kurš dzīvo Austrālijā, ir izveidojis manas mammas dzimtas koku, kurā ir apmēram 100 personu. Viņš radurakstus ir izpētījis kopš 1736. gada,” saka U. Vehi.
Radiniekos — kādreizējais redaktors
Bijušais “Ziemeļlatvijas” redaktors Eduards Brīvība bija U. Vehi krusttēvs. E. Brīvība avīzes redaktora pienākumus veica no 1932. gada jūnija līdz 1934. gada decembrim. “Mans krusttēvs ir dzimis Ērģemes pagasta Turnā. Pēdējo reizi viņu redzēju laikā, kad Ērģemes pagastā vadīju Raiņa kolhozu. Tad viņš no Ķemeriem bija atbraucis ciemos. Toreiz uzzināju, ka krusttēva brālis te bija iesācis celt doktorāta ēku, bet Eduards to pabeidzis. Ieradies pie mums, viņš noteica, ka jāaiziet apskatīties, kāds tas doktorāts izskatās. Tā es to uzzināju,” stāsta ērģemietis.
U. Vehi ir dzimis Valmierā. “Tēvs atbrīvošanas cīņās karoja Ziemeļlatvijas armijas Volhovas pulkā. Pēc tam viņš strādāja bankā Bauskā, bet no turienes viņu pārcēla uz Valmieru. Te, Igaunijas pusē, viņam bija tēva māja. Kara laikā pārcēlāmies uz Kurzemi, jo domājām, ka fronte līdz turienei nenokļūs. Kas to deva! Daudz ko piedzīvojām, bet pēc kara devāmies uz Valku, jo Valmierā mums vairs nebija ne dzīvokļa, ne mantības. Valkas pusē vectēva mājās dzīvoja manas mammas vecāki, tādēļ pārcēlāmies uz šejieni. Te arī ieguvu Eduardu Brīvību par krusttēvu. Viņa sieva Ella bija mana tēva māsa, tādēļ Eduards bija mans onkulis. Krusttēvs bija profesionāls grāmatvedis. Šī joma bija viņa pamatprofesija. Viņš bija diezgan kluss un nosvērts. Eduards nemīlēja daudz runāt, bet, ja ko teica, tad tas bija kā naglai uz galvas. Viņš toreizējā Valkas patērētāju biedrībā “Nākotne” bija grāmatvedis, bet vēlāk kļuva par rīkotājdirektoru. Laikraksta “Ziemeļlatvija” vadīšana bija viņa sabiedriskais pienākums. Cik atceros, krusttēvs sabiedriskajā darbībā bija ļoti aktīvs. Kādu laiku viņš strādāja arī Valkas arodskolā. Tā toreiz atradās līdzās tagadējai policijai. 30. gadu beigās viņš aizbrauca uz Ķemeriem. Kad Ķemeros uzcēla sanatoriju, uz turieni no Valkas devās strādāt dakteris Lībietis. Ārsts Eduardu Brīvību aicināja līdzi par grāmatvedi un izpilddirektoru, un krusttēvs piekrita. Valkā bijušais redaktors uzcēla māju, kas atrodas Tālavas ielā 56 pie firmas “Valkas meži”. Kādreiz tā bija Rūjienas iela,” stāsta U. Vehi.
Valkā bija tikai dažas lielas ēkas
Pēc pārcelšanās uz Valku U. Vehi 1947. gadā sāka mācīties pilsētas septiņgadīgajā skolā. Viņš labi atceras, kāda toreiz izskatījās Valka un Valga. “Par sabiedrisko dzīvi gan neko daudz nezinu, jo tolaik biju vēl bērns. Toreiz tagadējā Raiņa ielā atradās tikai mazas mājiņas. Pilsētā lielākās celtnes bija ģimnāzija, kultūras nams, bet no tās ēkas, kur tagad ir aptieka, bija tikai vidusdaļa. Piebūves pie tās uzcēla vēlāk. Interesanti, ka tagadējās veikala “Dārta” telpās grāmatnīca ir bijusi kopš Latvijas laikiem. Pirmās brīvvalsts laikā to vadīja izdevējs Rauska, kurš bija draugs manam krusttēvam. Pēc kara viņš grāmatnīcā strādāja par pārdevēju,” atceras U. Vehi.
Viņš atminas, ka Valgas centra laukums, sākot no baznīcas, pēc kara viss bija pārvērsts drupu kaudzēs. “Sagrautas bija gandrīz visas ēkas. Drupās bija tagadējais Valgas apriņķa pašvaldības nams, citas mājas bombardēšanā bija nolīdzinātas līdz ar zemi. Mana vectēva Kārļa māja atradās aiz tagadējās Valgas pirts. Toreiz tagadējā kultūras centra Valgā nebija, bet tēvs man stāstīja, ka Valgas centra parkā kultūras pasākumi notikuši vēl kopš cara laikiem. Tur, kur tagad atrodas dīķis, bija neliela estrāde. Tur notika dažādi koncerti un izrādes. Man ir saglabājusies cariskās Krievijas laikā uzņemta fotogrāfija, kurā redzams kāds pasākums Valgas estrādē. Jāpiebilst gan, ka tolaik Valgas vēl nebija, jo visu tās teritoriju aizņēma Valka. Pēc Otrā pasaules kara abās robežpilsētās valdīja postaža. Cik atceros, Valgas pusē atjaunošanas darbi ritēja raitāk. Tur sagrauto centru atjaunoja ātrāk,” stāsta U. Vehi.
Kara gados piedzīvotais nav aizmirstams
No bērnības gadiem viņš visspilgtāk atceras kara laiku. “Pirmās kara šausmas piedzīvoju, kad krievu lidmašīnas bombardēja Valmieru. Vēl daudzus gadus pēc tam es naktī nevarēju iziet no mājas un paskatīties uz zvaigžņotām debesīm. Tad uzreiz piemetās drebulis. Atceros, ka no lidmašīnām izmeta apgaismes sveces, kuras, tuvojoties zemei, iedegās spožāk, bet pēc tam sekoja bumbu krusa. Daudz pārdzīvojumu bija arī Kurzemē, kad tai vēlās pāri frontes līnija. Krievu karaspēks caur Kurzemi triecās taisni uz jūru, un mūsu māja atradās ceļā. Redzēju, kā pēc bombardēšanas vācu karavīri pagrabā nesa kontuzētos biedrus, kā apkārt dega kūtis un šķūņi. Tas bija briesmīgi,” apliecina U. Vehi.
Klauvējieni, kas sastindzina sirdi
Vēl viņš spilgti atceras 1945. gada marta izsūtīšanu. “Tēvs todien nāca mājās no darba un Igaunijas pusē pie čekas, kas toreiz atradās aiz Valgas policijas, ieraudzīja daudz kravas automašīnu un karavīru. Viņš atcerējās, ka tādu pašu ainu redzējis pirms 1941. gada 14. jūnija, un, atnācis mājās, noteica, ka būs kaut kas slikts. Tā kā tētis bija piedalījies Latvijas atbrīvošanas kaujās, nevarējām justies droši. Sakravājām dažas mantas, sēdējām un gaidījām. Naktī atskanēja klauvējieni. Tā bija šausmīga sajūta. Visi bijām kā sastinguši, bet tad tēvs teica, ka durvis jāver vien vaļā, citādi tās uzlauzīšot. Izrādījās, ka tonakt karavīri meklēja citus. Nākamajā dienā aizgāju uz skolu. Paralēlklases audzinātāja ienāca pie mums, aizvēra klases durvis un pavaicāja, vai mēs zinot, kas naktī noticis. Pēc tam viņa pateica, ka mūsu audzinātājs neatgriezīsies un klasē redzamajos tukšajos solos arī neviens vairs nesēdēs,” stāsta U. Vehi.
***
Valkas pusē U. Vehi ir nostrādājis 43 gadus. Ir bijis gan kolhoza, gan pagasta priekšsēdētājs. Stāstot par piedzīvoto un pieminot cilvēkus, ar kuriem saticies, U. Vehi gandrīz katram no viņam veltī atkāpes stāstījumā, paskaidrojot, ko pieminētais izdarījis, kur un kad piedalījies. Apbrīnojama atmiņa. Šādu cilvēku nav daudz, kuru stāstījums ir kā filma, kas rāda, kā vēstures gaitā veidojusies pilsēta, kādi posta gadi to skāruši un kas noticis ar iedzīvotājiem. Šie cilvēki ir mūsu dzīvā vēsture.
