Notikumu pasaulē tik daudz, ka katram ieinteresētajam pietiktu, par ko bažīties.
Notikumu pasaulē tik daudz, ka katram ieinteresētajam pietiktu, par ko bažīties.
Amerikāņi, piemēram, var izvēlēties, vai sirdī pieminēt 11. septembra upurus, jo tuvojas traģiskā notikuma gadadiena, vai jaunu viesuļvētru gaidās šausmināsies par Jaunorleānas postu, bet tie, kas satraucas tikai par pašiem jaunākajiem negadījumiem, noteikti pirmajā vietā izvirzīs izcili muļķīgo aviokatastrofu.
Savukārt Krievija aizvien dzīvo Beslanas notikumu atcerēs, ko nule ar jaunu skaudrumu uzvanda deputāta Saveļjeva publiskotais pētījums, kas ļauj domāt, ka tie, kam bija uzdevums atbrīvot bērnus, faktiski paši provocēja drausmīgo slaktiņu, vienlaikus ļaujot aizbēgt līdz diviem desmitiem teroristu. Faktiski Saveļjeva ziņojums spēj aizēnot pat lidmašīnas avārijas traģismu, kur netālu no Doņeckas tāpat gāja bojā 45 bērni. Bet pāri visām traģēdijām kūsā diskusija par to, vai pieļaujams, ka skolās priesteri mācīs pareizticīgās kultūras pamatus, ignorējot faktu, ka citu konfesiju piederīgajiem tas var likties zaimojoši. Bet ir tomēr citi notikumi, par kuriem gribas izteikties izvērstāk.
Kad Kremlis dibina partijas
Neviens vērtētājs neapstrīd faktu, ka partija “Vienotā Krievija” ir Kremļa izlolota un vadīta, un tās sastāvā atradīsim gandrīz vienīgi valsts ierēdņus, proti, birokrātus, kuri tiek vainoti korupcijā un valsts līdzekļu izzagšanā. Citas partijas, kamēr tās vājas vai nebauda vēlētāju uzticību, Kremlis piecieš. Savukārt visi tie opozīcijas spēki, kuri kaut kādā veidā spētu apdraudēt “Vienotās Krievijas” vienvaldību, visai strikti tiek likvidēti vai viņu piedalīšanās vēlēšanās tiek atteikta. Kamēr Rogozina “Rodina” kalpoja Kremlim, viss bija kārtībā. Pietika uzsākt neatkarīgu, kaut ekstrēmu, politiku, tūdaļ Rogozins tika “noņemts no trases”.
Tomēr Putinam tuvie polittehnologi sāka apzināties, ka “Vienotā Krievija” nākamajās vēlēšanās var negūt līdzšinējos panākumus, tāpēc tika lemts dibināt šķietami opozicionāru partiju “Dzīve” ar nedaudz kreisāku virzienu. Lai ieceres izdotos, Kremļa stiprais vīrs Surkovs panācis, kas jaundibinātā partija apvienosies ar Pensionāru partiju un ar to, kas palicis pāri no “Rodinas”. Jaunā veidojuma nosaukuma vēl nav, bet skaidrs ir tas, ka Krievijā tiek piedāvāts divpartiju variants pēc ASV parauga. Atšķirība tikai tā, ka ASV partijas veidojušās vēsturiski ilgā laikā bez varas iestāžu iejaukšanās, toties Krievijā viss noteik pēc Putina direktīvām.
Kāds nolūks šādai ekvilibristikai? Pavisam vienkāršs aprēķins: vēlētāji var balsot, par kuru partiju grib, rezultāts būs garantēts par labu tagadējai Kremļa mafijai. Jo būs vieni un tie paši vēži, tikai sadalīti pa divām kulītēm.
Kad uzvarētāji skaita zaudējumus
Esmu sastapis Latvijā cilvēkus, kuri par Izraēlas un Libānas karu teicās uzzinājuši tikai pēc karadarbības izbeigšanās, kad sākās strīdi par iespējām latviešiem piedalīties ANO miera uzturētāju kontingentā. Mazliet dīvaini, ka cilvēki dienu dienā blenž televīzijas seriālos, bet nejūtas garā nabagi ar to, ka domāt spēj tikai ar mazu daļiņu savas smadzeņu “pelēkās vielas”.
Par to, ka mēnesi ilgajā karā nav īstu uzvarētāju, bet propagandas karā nenoliedzami uzvarēja šiītu grupējums “Hezbollah”, esmu jau rakstījis. Un pirmajās pamiera dienās “Hezbollah” līderis šeihs Nasralla (krievi par šo uzvārdu ķiķinās) varēja gandrīz vai triumfēt, jo grupējuma militārais spārns jutās nesagrauts. Sagrauta bija Libānas ekonomika un infrastruktūra.
Tā kā “Hezbollah” tiek bagātīgi finansēts no ārzemēm, galvenokārt Irānas, tad kara faktiskie vaininieki ar plašu žestu sāka cietušajiem libāniešiem izdalīt naudu sagrauto mājokļu atjaunošanai. Cilvēki saņēma pasniegto čunguru naudas ar pateicības asarām acīs, un Nasrallas popularitāte auga augumā. Bet dzīres mēra laikā ātri beidzās.
Libāna tomēr atrodas drupās, tilti sagrauti, ceļi sapostīti, tūkstošiem nākas dzīvot gandrīz zem klajas debess. Tiem, kas saņēma 15 tūkstošus dolāru, simtiem ikdienas vajadzību, bet inflācija kara laikā augusi fantastiskā ātrumā. Naudiņa izkūst, pirms iemūrēts pirmais ķieģelis. Valstī sāk ierasties ANO miera uzturētāji, kuri draud atbruņot teroristus. Un ir jau gadījumi, kad atsevišķas “Hezbollah” vienības aizber bunkuru ieejas un aiziet uz valsts centrālo daļu. Faktiski tas bija Izraēlas galvenais mērķis — izveidot buferzonu, no kurienes vairs nelidotu raķetes uz Izraēlas pilsētām un ciemiem.
Agrāk Dienvidlibānā saimniekoja tikai “Hezbollah”, tagad tur izvietojas Libānas regulārā armija, ar kuru Nasrallam vajadzēs sadarboties. Un te rodas jautājums par posta cēloņiem. Pasaule pat jutās pārsteigta, kad Nasralla publiski paziņoja: ja būtu zinājis, kāda būs Izraēlas reakcija, nebūtu devis rīkojumu par divu ebreju nolaupīšanu.
Un daudzi no tiem, kuri visās nelaimēs vainoja Izraēlu, pēkšņi atskārta, ka patiesība nav tik viegli saredzama.
Mazliet sirds siltuma Jeļcinam
Krievijā Jeļcinu nemīl. Katram cilvēkam sava sāpe, un visās nelaimēs visvieglāk vainot bijušo prezidentu. Tiesiskā imunitāte viņam garantēta, bet “dzīvē vislielākais sātans ir bijušais eņģelis” (J. Jevtušenko).
Latvijā Jeļcins saņēma tādu atzinības un sirds siltuma devu, kādas viņam pietrūka dzimtenē. Tāpēc aizkustinājuma asaras atvadoties. Ja ticētu Krievijas ķengām par “fašisma atdzimšanu” un it kā pretkrievu noskaņojumu Latvijā, tad vajadzēja notikt citādi.
Naivi domā tie, ka Jeļcins, lūk, 2000. gadā atteicās braukt uz Rīgu, bet tagad pārdomāja. Tādas lietas nelemj personiski pats Jeļcins, jo katrs ārpolitisks solis viņam jāsaskaņo ar tagadējiem Kremļa saimniekiem.
Arī ordeņa piešķiršanu mūsu valstij vajadzēja vispirms saskaņot ar Krieviju, konsultējoties ar Krievijas vēstniecību. Tā bija prezidentes kancelejas un Ārlietu ministrijas kļūda.
Jeļcinam patiešām milzu nopelni tajā ziņā, ka Baltijas valstis atguva neatkarību faktiski bez asinsizliešanas. Atceros, kā Jeļcins savu nostāju formulēja 1991. gadā vēl pirms reakcionārā puča mēģinājuma: “Jūs taču vienalga no mums aiziesit.”
Latvijā situāciju sarežģīja OMON klātbūtne. Kad pēcpuča dienās Jeļcins personiski brauca uz Latviju, tā nebija tikai vēlme draugu pulciņā atslogot saspringto nervu sistēmu, tā bija arī vēlme aizvākt omoniešus ar visiem viņu stobriem. Regulārā armija pakļāvās pavēlniecībai, omonieši varēja nepakļauties nevienam. Kādreiz Godmanis izmeta frāzi, ka vēl nav pienācis īstais brīdis, lai atklātu visu, kas tolaik tika runāts un darīts.
Tas bija notikums ar dziļu simbolisku jēgu, ka Boriss Jeļcins Latvijas augstāko apbalvojumu saņēma 1991. gada augusta dramatisko notikumu 15. gadadienā.
