Šīspasakas ievads ne ar ko īpašu neatšķirsies no pārējo pasaku ievadiem. Un proti — reiz dzīvoja kāds puisēns, pavisam parasts, un strādāja parastas puiku palaidnības.
Šīs pasakas ievads ne ar ko īpašu neatšķirsies no pārējo pasaku ievadiem. Un proti — reiz dzīvoja kāds puisēns, pavisam parasts, un strādāja parastas puiku palaidnības.
Pavisam parastā dienā mūsu pasakas varonis pagalmā spēlēja bumbu un tīri netīšām — nu protams, ka netīšām — izsita šķūnīša logu. Mājās pārnācis, puisēns gudroja, teikt patiesību vai ne. Mamma tieši tobrīd bija atgriezusies no veikala un sāka rosīties pa virtuvi.
— Tu saldējumu ēdīsi?
— Jā, protams! — atsaucās puisēns un nodomāja: ja es tagad pateikšu taisnību, mamma var sadusmoties un saldējums paies secen. Lai notiek, vismaz pagaidām neteikšu neko. Un gluži apmierināts ar savu lēmumu, puika sāka tiesāt saldējumu.
Pienāca vakars, un zēns, jau sēdēdams gultiņā, spēlējās ar savu iemīļoto atsperīgo tenisa bumbiņu. Viņš meta to pret griestiem, pretējo sienu, drēbju skapja durvīm un visbeidzot negribot trāpīja pa lielo spoguli. Puisēns, paplētis rokas, kā ierasts, gaidīja bumbiņu atpakaļ, bet tā nenāca. Bumbiņa it kā izgaisa, burtiski iegrima spogulī. Zēns piecēlās no gultas, piegāja pie spoguļa — nekur nebija redzama ne skrambiņa. Satrūcies un nedaudz nobijies, viņš lēnām tuvināja roku spogulim un uzmanīgi, ar pašiem pirkstu galiņiem pieskārās stiklam. Nekas nenotika. Tad puika jau drošāk gribēja strauji pielikt roku spogulim, bet pirksti nesajuta nekādu pretestību un roka gandrīz līdz pat elkonim pazuda spogulī. Zēns pārbijies atrāva roku, tā tikpat viegli iznāca ārā. Ahā! Skaidrs! Viņš vēlreiz lēnām pielika plaukstu pie spoguļa — nekā. Tad atkal strauji — jā, roka ieslīdēja tikpat kā ūdenī.
Puisēns pagāja no spoguļa nostāk un, apsēdies uz gultas, sāka saspringti apdomāt turpmākās rīcības plānu. Viņš zināja par meiteni Alisi, kas ceļoja pa Aizspoguliju, zināja par meiteni Mašu un Greizo spoguļu karalisti. Jā, bet šīs spoguļu zemes taču atšķīrās. Vai aiz katra spoguļa ir citādāk? Un no kā tas ir atkarīgs? Kā var zināt, kas sagaida aiz šī? Jautājumi šaudījās galvā kā skudriņas.
— Būtu labi, ja kāds uz tiem arī atbildētu, — puika nodomāja.
Nez, kas tādā ceļojumā jāņem līdzi? Zēns piecēlās un, paņēmis mugursomu, sāka meklēt ceļā noderīgas lietas. Ja pat meitenes nenobijās, tad viņš jau nu ne tik nebūs zaķpastala. Tā — kompass, rakstāmais, ziepes, dvielis, drēbes, krūzīte, piezīmju bloknots, zobu birste, pulkstenis, varbūt arī kas ēdams. Puisēns lika un lika, bet vēl aizvien atradās kāds noderīgs priekšmets.
Nolēmis, ka ceļā doties labāk agri no rīta, zēns palīda zem segas un mēģināja aizmigt. Taču miegs neparko nenāca, uztraukums neļāva gulēt, un, nepacietīgi nometis segu, puika sāka posties ceļam. Kad viss bija gatavs, viņš nostājās spoguļa priekšā un, brīdi pastāvējis, strauji spēra soli… Viens mirklis, un puika ar punu pierē nokrita sēdus. Attapies viņš saprata, ka saskrējies ar samiegojušos Tās puses sargu, vismaz pēc tāda šis cilvēks izskatījās. Vīrs jutās ne mazāk pārsteigts. Kur tas laiks, kad kāds no Tās puses ierodas Šai pusē! Paskatījies uz puikas milzīgo ceļasomu, sargs noprasīja, vai ta nu uz palikšanu sataisījies. — Nē, nē! — zēns samulsis atbildēja.
— Tādā gadījumā tu šeit drīksti atrasties vienu dienu, ja nokavēsi — netiksi atpakaļ, — vīrs pabrīdināja un, atbalstījis zodu uz zobena roktura, atkal sāka snauduļot.
Apskatījies apkārt, puika jutās vīlies, jo neredzēja nekādu atšķirību no Tās puses. Tādi paši koki, tādas pašas zvaigznes — viss gluži tāpat. Pret rīta pusi ceļotājs nonāca pie kāda ciematiņa. Pajautājis pirmajā mājā, kur varētu dabūt brokastis, un, saņēmis atbildi, ka tepat vien — centrā esot kafejnīca —, puisēns jau samierinājās, ka nekādu brīnumu nebūs, un devās norādītajā virzienā. Arī ēdieni un dzērieni ne ar ko neatšķīrās no ierastajiem. Tā pārdomājot un ēdot, zēns saklausīja klusas bērna raudas. Turpat ēdamzāles pašā stūrītī, gluži sakņupusi, sēdēja gadus piecus veca meitene. Viņš piegāja un jautāja, kas noticis. Te no blakusistabas iznāca kāds vīrietis un, neprasot, vai zēns grib klausīties, sāka stāstīt, ka meitene neesot viņa īstā meita. Abiem ar sievu pašiem savu bērnu nevarot būt, tāpēc izlēmuši kādu pieņemt. Savā izvēlē neesot kļūdījušies, meitene izrādījusies ļoti jauka un ģimenē valdot patiesa mīlestība.
— Tad kāpēc viņa raud? — izbrīnījies jautāja puisēns.
— Šodien mēs ar sievu pateicām meitenei, ka viņa nav mūsu īstā meita.
— Kāpēc?
— Bērns visu laiku mūs sauca par tēti un mammu, bet tā taču nav taisnība, melot nedrīkst. Šeit, spoguļa otrā pusē, tu nesastapsi nevienu cilvēku, kurš melotu. Spogulis taču nekad nemelo. Un galu galā, jo ātrāk meitene uzzinās patiesību, jo ātrāk apradīs ar to.
Puika neatrada, ko iebilst, lai gan īsti pareizi tas viņam nelikās. Ak tad redz kā — šeit neviens nemelo. Devies tālāk, puisēns ieraudzīja kādu večiņu, kura ar spieķīti rokā lēnām tipināja pa smilšaino ceļu. Vecīte pirms brītiņa droši vien bija atsēdusies kādā salmu gubā atvilkt elpu un aizmirsusi notīrīt mugurpusi. Salmi klāja visu apģērbu, turklāt pāris garu stiebru nokarājās kā aste, un večiņa atgādināja lauku peli, tikai tādu pamatīgu, lielu. Puisēnam, viņai garām ejot, uznāca smiekli, un, nespēdams noturēties, viņš iespurdzās.
— Par ko tu, puisīt, smejies? — vecīte noprasīja.
— Nekas, nekas, tantiņ, tāpat vien atcerējos ko jocīgu, — puika atmeta.
— Kā tu uzdrošinies melot, nekaunīgais zeņķi! — pēkšņi no mugurpuses atskanēja dusmīga balss. Nemanot viņus bija panācis barga izskata vīrs, un, palīdzēdams notīrīt vecītei apģērbu, viņš paskaidroja tai, kas par lietu. Puisēns nemaz negaidīja, kamēr viņu atkal sāks bārt, un metās mukt.
— Melot nedrīkst, jāatceras. Melot nedrīkst! — bēgot vēl nodomāja puika un tai pašā brīdī novēlās zemē ar ceļa grambā izmežģītu potīti.
— Meliem īsas kājas, — noteica tas pats bargais vīrs un, palīdzēdams piecelties, piebilda, — jāiet vien būs atpakaļ, tuvākā slimnīca ir ciematā, labi, ka neesam tālu. Nāc nu, palīdzēšu aizklibot.
Puisēnam bija neērti un kauns.
— Pat parunas šeit tādas pašas, — viņš sapīcis nočukstēja.
Ciemata slimnīca izrādījās pavisam necila, maza mājiņa ar pāris istabiņām slimniekiem. Tajā, kur ieveda mūsu ceļotāju, atradās vēl divi cilvēki. Dakteris šobrīd bija aizņemts, viņš runājās ar kādu pavisam vecu, izdēdējušu večukiņu. Pie viņa gultas stāvēja vēl pāris cilvēku saraudātām sejām, acīmredzot radinieki. Puisēns izbrīnījies pavisam skaidri dzirdēja ārsta vārdus: — Būtu brīnums, ja jūs izvilktu vēl kādas dienas piecas. Silti iesaku jau nākamnedēļ sagatavot visu bērēm nepieciešamo.
— Kādēļ gan… — klusiņām noteica puika, nu jau galīgi sapratis, ka šeit neviens nemelo.
— Vai tad nav labāk, ja cilvēks zina savu aiziešanas laiku? Tad taču viņš paspēj pienācīgi sagatavoties šim atbildīgajam brīdim, — ārsts neizpratnē paraustīja plecus. — Tas taču ir tik saprotami.
Puika padomāja un beigu beigās nespēja saprast, kā būtu labāk. Te viņam likās, ka pareizi ir tā, te — atkal otrādi. Ārsts palīdzēja zēna kājai, un šobrīd puisēns uztraucās tikai par vienu — kaut nu laikus paspētu atpakaļ. Zinot, ka ceļā paies vismaz pāris stundu, viņš izzagās no slimnīcas un, vēl pieklibojot, steidzās uz spoguļa pusi. Puisēns paspēja. Sargs, kā jau sargiem piedienas vienmēr un visur, atkal snauduļoja.
Nokļuvis savā istabā, zēns pārsteigts atklāja, ka bijis prom tikai kādu stundu. Otrā rītā, piegājis pie mammas, viņš piespiedās klāt un klusiņām teica:
— Mamm, piedod, es tev vakar nepateicu. Es netīšām sasitu šķūnīša logu.
Māte pasmaidīja un tikpat klusu atbildēja:
— Es zinu, bet labi, ka pats to pateici.
— Nu re, un nemaz nedusmojās. Tad tiešām melot nedrīkst, — puisēns nodomāja. Pēcpusdienā viņš nolēma aiziet pie draudzenes un izstāstīt savu piedzīvojumu. Pienācis pie meitenes mājas, viņš ieraudzīja draudzeni pagalam noraudājušos.
— Kas noticis?
Meitene kādu laiku nespēja parunāt, tad saņēmusies izstāstīja, ka saslimis viņas tuvākais draugs — suņuks Cēzars. Pašlaik pie viņa esot veterinārārsts. Puika zināja, cik nešķirami draugi bija meitene un Cēzars. Ja par tuviem draugiem saka, ka tie saprotas no pusvārda, tad šiem pietika ar skatienu.
— Pagaidi, — zēns bilda, — es mēģināšu klusiņām iezagties mājā un paraudzīties, kas tur notiek.
Viņš tā arī izdarīja un dzirdēja ārstu sakām, ka sunītis, visticamāk, neizdzīvos un būtu labāk viņu iemidzināt, lai nemokās. Aizvēris durvis, puisēns brīdi pastāvēja un domās šaubījās, ko teikt draudzenei. Bet — melot taču nav labi, un izlēmis viņš apņēmīgi devās pie meitenes. Vārdu pa vārdam zēns atkārtoja daktera teikto, un tieši tobrīd no mājas iznāca meitenes tēvs un dzirdēja viņa pēdējos vārdus. — Apklusti!
Taču par vēlu, draudzene nebija nomierināma, pamazām raudas pārgāja īstā histērijā.
— Ko tu izdarīji?! — tēvs izmisis pārmetoši paskatījās uz zēnu. — Lūdzu, ej tagad prom.
Mājās pārnācis, puisēns atkal bija nesaprašanā. Vai viņš rīkojies pareizi vai nepareizi? Pašam likās — jā, pareizi, bet sirdī nez kāpēc kņudēja un tirdīja cits vārds — nepareizi. Vēl smagāk kļuva, kad māte, vakarā pārnākot, zināja stāstīt, ka meitene aizvesta uz slimnīcu.
Kopš visiem šiem notikumiem pagāja apmēram gads. Pienāca 1. aprīlis, draudzenes dzimšanas diena. Ciemos atnāca vismaz piecpadsmit bērnu, klasesbiedri. Tad piepeši puisēns atcerējās, ka šodien taču ir arī smieklu un melu diena. Viņš, visiem redzot, iegāja blakusistabā, kur atradās viesību galds ar lielu torti un visādiem citādiem gardumiem, un tad izskrēja ārā šausmās saviebtu seju, skaļi vaimanādams:
— Kā tur izskatās! Istabā iekšā tikuši abi runči, un nu viss ir pagalam! Torte sagandēta, rulete mētājas pa grīdu un Muris šobrīd lok ķīseli no lielās krūzes.
Visi bērni metās blakusistabā, bet tur — viss vislabākajā kārtībā. Sākumā neviens neko nesaprata, tad saskatījās, atcerējās, kāds šodien datums, un sāka smieties — ilgi un no sirds. Puisēns smējās citiem līdzi un šoreiz sirsniņā nejuta nekādus pārmetumus.
