Ja viens cilvēks otram saka: “Aizved mani uz Munameģi!”, tad ir arī smilteniešu pārbaudīts neierastāks variants, kā to izdarīt. Var doties ceļā ar velosipēdiem.
Ja viens cilvēks otram saka: “Aizved mani uz Munameģi!”, tad ir arī smilteniešu pārbaudīts neierastāks variants, kā to izdarīt. Var doties ceļā ar velosipēdiem.
Šomēnes 18 cilvēku dažādā vecumā, ieskaitot bērnus, un ar atšķirīgu fizisko sagatavotību un pieredzi velotūrismā izbrauca ar divriteņiem no Smiltenes uz kaimiņzemē Igaunijā un arī Baltijā augstāko virsotni Munameģi.
Ceļotāju grupā bija akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecības darbinieki, viņu ģimeņu locekļi un draugi. Braucienu organizēja un plānoja mežsaimniecības izpilddirektora vietnieks Andrejs Lācis.
Lai izdotos, vajadzīga laba kompānija
“Sākumā nopriecājāmies par aicinājumu doties līdzi, bet vēlāk, apdomājot gaidāmo, sākām nedaudz baidīties. Ja nu nevarēsim pieveikt visu attālumu?” atceras Austrumvidzemes mežsaimniecības grāmatvede smilteniete Vita Cīrule.
Bažas izrādījās veltīgas. Triju dienu ilgais veloceļojums, ko paši sauca par ekspedīciju “Munameģis 2006”, veda pa skaistu apvidu. Velotūristu pulciņš bija draudzīgs. Fizisko nogurumu kompensēja pacilājoši iespaidi un emocijas. Vita secina, ka visos acīmredzot degusi labam ceļojumam vajadzīgā dzirkstelīte.
Trijās dienās velotūristiem aiz muguras palika gandrīz 200 kilometru. Viņi nakšņoja teltīs. Vakariņās uz ugunskura lielā katlā vārīja zupu. Teltis, pārtiku un mugursomas ar mantām ceļotājiem katrā naktsmītnes vietā piegādāja draugi ar automašīnu. Bērniem un iesācējiem velobraucējiem šis apstāklis bija būtisks, jo ceļojumu padarīja vieglāku. Atpakaļceļā no Munameģa uz Smilteni visi devās ar automašīnām. Velosipēdus salika piekabē.
Lai iekļautos plānotajā maršrutā, velotūristiem vajadzēja pārvietoties ar vidējo ātrumu 17 kilometru stundā. Viņi pieļauj, ka atsevišķos posmos braukuši arī ātrāk. “Ja mēs paši līdzi vestu mugursomas un teltis, tad nevarētu tik ātri pārvietoties un diez vai varētu tik daudz apskatīt. Nenoliedzami mūsu brauciens izdevās jauks. Ir svarīgi, lai kompānijā būtu patīkami cilvēki. Tā bija, un tāpēc gaisotne bija fantastiska,” priecājas Vita.
Jau iepriekš sarunā gidus
Andreja plānotais velomaršruts ved pa Valkas un Alūksnes rajonu Latvijā un Hānjas augstieni Igaunijā. Pārsvarā tas šķērso gleznaini skaistu, paugurainu apvidu, kas bagāts ar ezeriem. Andreja izvēli par labu šim maršrutam noteica vēlme redzēt Kornetu – Peļļu dabas liegumu Alūksnes rajonā. Ceļojuma plānu papildināja brauciens līdz Munameģim kaimiņu igauņu zemē.
Smilteniešus maršruts pārsvarā veda pa meža vai lauku ceļiem. Te noderēja kolēģu — Austrumvidzemes mežsaimniecības iecirkņu vadītāju — labās apvidus zināšanas. Trijos objektos — Mēru muižā, Gaujienā un Veclaicenes pagastā — velotūristus sagaidīja iepriekš sarunāti gidi. Šāda pieredze ieteicama arī citiem ceļotājiem, jo no gidu stāstījuma var uzzināt jaunu informāciju. Veclaicenes gide turklāt pati ar velosipēdu pavadīja ekskursantus vairāk nekā 20 kilometru garā posmā un izvadāja pa meža taciņām uz seniem pilskalniem un akmeņiem.
Iespaidīgi dabas skati nav tikai ārzemēs
Braucienu uz Munameģi velotūristi sāka 11. augustā pulksten 13.00 no Launkalnes pagasta Silvas.
Viņu tās dienas apskates objekti bija: Mēru muižas pils (tajā atrodas Birzuļu pamatskola), Gaujiena ar tās ievērojamākajām vietām un Zvārtavas ezers. Mašruta garums — aptuveni 55 kilometri. Citi ceļotāji maršrutā var iekļaut arī tuvējo Zvārtavas pili. “No mūsu grupas uz turieni aizbrauca tikai bērni, jo paši Zvārtavas pili jau esam redzējuši,” skaidro Vita.
Naktsmītnei teltis tūristi slēja Zvārtavas ezera pļavās. Uz ugunskura vārīja zupu, kas acīmredzot enerģijas patēriņa dēļ ļoti garšoja visiem, pat bērniem, kuri ikdienā nav lieli zupas ēdēji.
Otrās dienas maršruts: Kalamecu un Markuzu gravas – Ape ar tās Raganu klintīm un “Dzenīšu” dižvītolu – Grūbes ūdenskritums, spēkstacija un foreļu audzētava – zemnieku saimniecība “Kalnarušķi” (senas ēkas, vēsturisku darbarīku ekspozīcija, tūrisma takas bērniem un pieaugušajiem) – Opekalna baznīca – dabas liegums “Korneti – Peļļi” ar tā apskates objektiem: ezeriem, Saules kalnu, Dieva kalnu, Māras pēdas akmeni, Palpiera Naudas akmeni un Drusku pilskalnu. Maršruta garums — aptuveni 80 kilometru.
Šī diena bija smagākā, taču arī piesātinātākā. Patīkams pārsteigums ceļotājiem bija jau pirmais apskates objekts netālu no Gaujienas, proti, Kalamecu un Markuzu gravas, kas ir unikāli dabas veidojumi. Dolomīta kanjonos tek strauti ar nelieliem ūdenskritumiem. “Bieži vien braucam uz ārzemēm skatīties nezin kādas klintis. Taču tepat, Vidzemē ir fantastiski skaistas vietas. Secināju, ka uz šīm gravām noteikti jābrauc ar bērniem pavasarī, kad ir palu laiks un zied zilās vizbulītes,” sajūsminās Vita. Savdabīgās gravas visiespaidīgāk izskatās pavasara palu periodā vai pēc lielām lietavām. Upītes pildās ar ūdeni, veidojot krāces un ūdenskritumus.
Gravas atrodas netālu no Latvijas – Igaunijas robežas, tāpēc, tās apmeklējot, līdzi jāņem pase.
Vieta, no kuras Latvijā redzams Munameģis
Gleznaini skaistas ainavas ir arī dabas liegumā “Korneti – Peļļi”, kas atrodas Veclaicenes pagastā un ir iekļauts “Natura 2000” tīklā. “Natura 2000” veido Eiropas Savienības īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Kornetu – Peļļu dabas liegumā ir saskaitāmi vairāk nekā 10 pārsvarā dziļu un garu ezeru ar stāviem krastiem. Vienā no tiem meklējams tūristu iecienītais Drusku pilskalns, viens no iespaidīgākajiem un stāvākajiem pilskalniem Latvijā. Pilskalna virsotnes un nogāzē esošā ezera līmeņa augstuma starpība pārsniedz 80 metru. Vietu ar tik lielu reljefa starpību Latvijā ir maz. Skaidrā laikā no Drusku pilskalna iespējams saskatīt Baltijas augstāko virsotni — Lielo Munameģi Igaunijā.
Tovakar smiltenieši apmetās Raipala ezera krastā. Vakariņās tika pasniegta dienā zivju audzētavā pašu noķertā forele.
Igaunijas reģions ar daudziem rekordiem
Trešās dienas maršruts: Hānjas dabas parks – Reuges senleja – Munameģis.
“No rīta visi bijām emocijām pārņemti. Vienalga, kā, bet jātiek uz galamērķi, lai var uzkāpt Munameģī,” atceras Vita.
Pēc Latvijas – Igaunijas robežas šķērsošanas velotūristi iegriezās tuvējā zemnieku saimniecībā, kur audzē strausus, un tad sāka ceļojumu pa Hānjas dabas parku jeb Hānjas augstieni. Tas ir Igaunijas augstākais reģions. Igauņi to raksturo kā daudzu rekordu īpašnieku. Šajā Igaunijas dienvidaustrumu nostūrī atrodas: valstī augstākā kalna virsotne Munameģis; paugurs ar lielāko relatīvo augstumu — ar senmežu klātais Vellamegi kalns; dziļākais ezers; visaugstāk virs jūras līmeņa esošais ezers; upe ar lielāko kritumu; dziļākā senleja; purvs ar visbiezāko kūdras slāni.
Šajā Igaunijas apvidū populārs apskates objekts ir Reuges senleja ar septiņiem ezeriem, skaistiem dabas skatiem un dabas takām. Viena no tām ved gar “mūžīgajiem pumpjiem”. Pumpjus darbina ūdens enerģija. Izmantojot ūdens hidrauliskās enerģijas sitienu, sūkņi pumpē ūdeni uz nogāzes virsotnē esošo saimniecību. Arī pati saimniecība ir tūristu apskates objekts. Tajā audzē strausus un kopš šāgada ziemas — arī ziemeļbriežus.
Ceļā uz Reuges senleju var apskatīt Rogosi muižu (tā svētdienā bija slēgta) un Plāni baznīcu. Šis no laukakmeņiem būvētais dievnams iesvētīts 1874. gadā par godu svētajam Nikolajam. Dievnamam ir pieci sīpolveida kupoli.
Vita atzīst, ka velobraucējiem pārvietošanās pa zemes ceļiem Igaunijā ir daudz patīkamāka nekā Latvijā, jo to segums ir gandrīz ideāls, bez “trepēm” un tamlīdzīgām grambām.
Piedzīvojums un apliecinājums spējām
Pēdējie deviņi kilometri no Reuges ielejas līdz Munameģim ved kalnup. Taču tuvā mērķa dēļ pacilājošās emocijas velotūristiem bija spēcīgākas par nogurumu.
Kalnā smiltenieši uzkāpa kājām. Skatu torņa augšējā platformā visi kopā fotografējās, iemūžinot ceļojuma noslēgumu.
Vitu pārsteidz Munameģī atklātās pārvērtības. “Pēdējo reizi tur biju pirms septiņiem gadiem. Vide ir ļoti mainījusies. Ir izveidota infrastruktūra tūristu uzņemšanai. Apkārtne ir ļoti sakopta, skatu tornis — pārbūvēts. Ne velti Munameģī sastapām dažādās valodās runājošu cilvēku pūļus. Kāpām kalnā un domājām — vai tad mūsu Gaiziņš ir ar kaut ko sliktāks? Apkārtne ir tikpat skaista, taču tādas tūrismam pievilcīgas vides tur nav,” atzīst Vita.
“Kad atbraucām mājās, visa nākamā nedēļa pēc ceļojuma pagāja eiforijā. Domāju, bērniem tas bija daudz lielāks piedzīvojums nekā ekskursija uz ārzemēm,” pieļauj Vita. “Vismaz mani iespaidi un emocijas bija daudz lielākas, nekā braucot ekskursijā ar automašīnu. Un pirmais prieks bija par to, ka es spēju to paveikt — ar velosipēdu aizbraukt no Smiltenes līdz Munameģim.”
