Šomēnes Valkas pagasta “Strautiņos” notika Velgas dienas, veltītas dzejnieces Velgas Kriles piemiņai.
Šomēnes Valkas pagasta “Strautiņos” notika Velgas dienas, veltītas dzejnieces Velgas Kriles piemiņai. Tās ar vietējās pašvaldības, uzņēmēju un kultūras darbinieku atbalstu rīkoja dzejnieces māsa Antra Krile, kura daudz gadu veltījusi māsas darbu izdošanai un viņas piemiņas saglabāšanai.
Kā pasākumā uzsvēra Valkas pagasta deputāte Silvija Dorša, mūsdienās ļoti reti ir sastopami cilvēki, kuri savu dzīvi velta otram cilvēkam. Antra neuzskata, ka viņas mūžs bijis upuris māsas labā, tāda vienkārši bijusi viņas dzīve, kas plūdusi savā dabiskajā ritumā. Citādi rīkoties viņa neesot varējusi.
“Mēs bijām trīs māsas — Daiga, Velga un es. Velga mūsu vidū bija spoža personība. Viņa kopš bērnības mūs valdzināja ar savu brīnišķīgo un bagāto iztēli un turēja mūs sava garīguma varā,” saka A. Krile.
Māsas pakļaujas Velgas fantāzijai
Antra stāsta, ka jaunībā Velga viņai bijusi ideāls. “Es par Velgu esmu piecus gadus jaunāka. Kad viņa studēja filoloģiju, mācījos vēl skolā. Brīvdienās atbraukusi mājās, Velga man centās visu izstāstīt, kas viņai pašai studijās šķitis interesants. Atceros, ka reiz viņa atveda vecajā drukā sarakstītu Frīdriha Nīčes darbu “Tā runāja Zaratustra”. Es vecajā drukā vēl nepratu lasīt, un māsa no grāmatas man vairākas nodaļas lasīja priekšā. Dzirdētais uz mani atstāja lielu iespaidu. Tā pamazām no Velgas uzzināju daudz vērtīgu lietu, un jāatzīst, ka viņas stāstījumi un lasījumi veidoja arī manu pasaules uzskatu,” apliecina A. Krile.
Vidējo māsu Velgu jaunākā Antra un vecākā māsa Daiga par līderi savā vidū uzskatīja jau kopš bērnības. “Tam pamatā bija Velgas bagātā fantāzija. Viņa daudz lasīja un savā iztēlē izdomāja ļoti interesantas spēles un rotaļas. Velga prata uzburt brīnišķīgu apkārtējo pasauli, kurā mums katrai bija sava loma. Māsas vadītās spēles man ļoti patika. Mēs Velgas izdomātajās rotaļās laiku varējām pavadīt stundām ilgi,” atceras Antra.
Iecere kļūt par režisori nepiepildās
Pati Antra kādreiz vēlējusies kļūt par režisori. “Pēc pamatskolas mēģināju iestāties Kultūras darbinieku tehnikumā režijas klasē. Līdztekus iestājpārbaudījumam režijā komisija pārbaudīja arī mūsu muzikālās spējas. Jāatzīstas, ka ar savu sagatavoto teātra etīdi pamatīgi izgāzos, bet mūzikas pasniedzēji mani lūdza palikt mācību iestādē diriģentu klasē, jo viņi bija konstatējuši, ka man ir absolūtā dzirde. Toreiz es to galīgi negribēju. Tagad reizēm iedomājos — varbūt vajadzēja piekrist piedāvājumam,” stāsta A. Krile.
Pēc tam viņa turpināja mācības Valkas vidusskolā. “Ar šo periodu gan nevaru īpaši lepoties, jo mācījos ļoti slikti, patiesībā nemācījos, jo nepatika tas, ko skolā lika apgūt. Interesējos tikai par to, kas mani saistīja. Tā ir mana rakstura īpatnība. Ļoti daudz lasīju grāmatas, klausījos mūziku, bet no tā skolas programmā nekā nebija. Kad sestdienās pēc Valkā pavadītas nedēļas atgriezos mājās, man līdzi nebija ne grāmatu, ne somas. Tētis tad brīnījās, kur es esot somu likusi. Bija tā, ka tik, cik starpbrīžos no mācību vielas izlasīju, tik daudz arī zināju,” saka A. Krile.
Ar tādu mācīšanās stilu vidusskolu grūti pabeigt, un tas neizdevās arī Antrai.
Nokļūst čekas uzmanības lokā
Kad Velga Rīgā sāka strādāt par korektori, Antra devās pie viņas uz galvaspilsētu. “Māsa bija spiesta atstāt studijas, jo nokļuva politiski neuzticamo personu sarakstā. Sākumā viņu par uzrakstītajiem dzejoļiem daudz slavēja, bet vēlāk uzslavas pierima, jo atradās cilvēki, kuriem daži Velgas dzejoļi šķita politiski aizdomīgi. Pastiprinātu čekas uzmanību viņa izpelnījās pēc kādas uzstāšanās televīzijā. Pirms raidījuma tā veidotāji visus atnestos māsas dzejoļus pārskatīja, bet uzstāšanās laikā viņa no galvas sāka deklamēt gluži citu dzejoli. Tajā stāstīts par Sent-Ekziperī mazo princi un jēriņiem, kuri labprātīgi ļāvuši sev uzlikt uzpurni. Par tādu atļaušanos Velga iedzīvojās lielās nepatikšanās. Nepatiku pret sevi viņa ieguva arī ar atteikšanos rakstīt pasūtījuma dzejoļus,” atceras Antra.
Nav noslēpums, ka čekistiem cilvēka morālā iznīcināšanā vai iedzīšanā pastāvīgu baiļu varā bija izstrādātas īpaši izsmalcinātas metodes. Tās it kā netiešu, bet pastāvīgu draudu un brīdinājumu formā izjuta arī V. Krile. Viņas māsa uzskata, ka varas uzmācīgais spiediens arī bijis cēlonis Velgas garīgajai slimībai, kas beigu beigās dzejnieci noveda līdz nāvei.
Pārceļas uz dzīvi laukos
Dzīves apstākļi Rīgā sarežģījās. “Dzīvokli, kurā mitinājāmies, vajadzēja atstāt, un dabūjām istabu kāda nama pagrabstāvā. Velgai pagraba istabiņā pasliktinājās veselība. Sākās klepus, paaugstinājās ķermeņa temperatūra, no rītiem viņa modās galīgi nosvīdusi. Es toreiz strādāju Meliorācijas projektēšanas institūtā par mašīnrakstītāju. Vajadzēja mainīt vidi. Kāda paziņa piedāvāja apmesties lauku mājās Madonas rajonā.
Māja atradās skaistā vietā Aronas ciemā. Madonas rajonā neklātienē pabeidzu vidusskolu un strādāju par tehnisko sekretāri. Tā patiesībā ir mana mūža profesija, jo savā dzīvē pēc štatu sarakstiem esmu bijusi vai nu tehniskā sekretāre vai mašīnrakstītāja. Velga bija diezgan nomākta, jo viņai bija grūti publicēt savus darbus. Māsa nebija Rakstnieku savienības biedre, un viņas dzejoļu krājuma izdošanu izdevēji pastāvīgi atlika. Turklāt ēkā, kurā apmetāmies, bija īrnieks. Viņš bija cietis autoavārijā un ieguvis daļēju kontūziju. Vīrietis brūvēja brāgu un, kad to sadzērās, kļuva agresīvs. Ārdījās un dauzīja mūsu istabas durvis. Tas viss kopā uz Velgu iedarbojās ļoti nomācoši, un viņa saprata, ka nav spējīga iestāties algotā darbā. Pēc neilga laika pie mums ieradās vietējās izpildkomitejas priekšsēdis un draudēja Velgu nodot milicijai, ja viņa nestrādāšot. Dvēselisko mieru mūsu sirdīs uzturēja vienīgi skaistā apkārtējā daba. Velgai ļoti patika mājas augšistaba, no kuras pavērās skaists skats pa logu. Bija redzams balts ceļš, kura galā auga divi simtgadīgi bērzi. Telpā bija senās gultas, pildītas ar salmu matračiem. Tuvākā pilsēta atradās 20 kilometru no mūsu mājas. Apkārt bija daudz pamestu māju, bet laukos notika plaši meliorācijas darbi. Tādā vidē un apstākļos Velga uzrakstīja savu lugu “Asaras”. Tas bija farss par notiekošo,” stāsta Antra.
Velga visus savus darbus rakstīja ar pildspalvu, bet tos mašīnrakstā pārrakstīja Antra. “Veco rakstāmmašīnu esmu saglabājusi labā kārtībā. Vēl tagad uz tās rakstu, jo dators sabojājās,” saka A. Krile.
Antra ir pārrakstījusi gandrīz visus dzejnieces darbus. “Pirms Velga darbu novērtēja kā pilnībā pabeigtu un iedeva to pārrakstīt, viņa man to nolasīja. Māsa nekad nepaskaidroja, ko pati savās vārsmās vēlējusies pateikt, bet man pašai šķiet, ka es saprotu visus viņas dzejoļus, jo man Velgas garīgā pasaule bija tuva,” saka Antra.
Gatavo literāro mantojumu
Pēc četriem Madonas rajonā pavadītiem gadiem māsas atgriezās “Strautiņos”. Velgai slimība sevi lika diezgan bieži manīt, bet vienmēr viņai līdzās atradās māsa, kura palīdzēja visgrūtākajos brīžos. “Ja man vienā vārdā jāpasaka, kas mani ar Velgu saistīja, tad es teiktu — draudzība. Mēs bijām draudzenes, turklāt es sapratu, ka viņa ir ļoti talantīga. Tas ir apbrīnojami, kā Velga dzejā raksturo dažādas dzīves situācijas. Es pati nespēju uzrakstīt nevienu dzejas rindu. Kādreiz bērnībā tētis mums lika rakstīt dzejoļus, bet es uzreiz atteicos, jo sapratu — tas man nav pa spēkam. Pret īstu draugu grūtā brīdī citādi nevar izturēties, kā vien palīdzot. Es citādāku dzīvi nevaru iedomāties. Man tagad ir prieks, ka par Velgas dzeju interesējas un daudziem tā kļuvusi tuva,” apliecina A. Krile.
Tagad Antra nodarbojas ar V. Kriles daiļrades mantojuma saglabāšanu. Viņa ir izveidojusi visu Velgas sarakstīto darbu uzskaiti un uzskata, ka vēl ir daudz sarakstītā, ko vajag publicēt. A. Krile raksta vēstules izdevējiem, pazīstamiem kultūras darbiniekiem. Nereti viņa pie rakstāmgalda nosēž līdz rītam. Šobrīd Rakstnieku savienība A. Krilei ir piedāvājusi uzrakstīt komentārus izdošanai iesniegtajai A. Kriles lugu grāmatai. “Tas nebūs literatūrzinātnisks komentārs. Man palūdza uzrakstīt par apstākļiem un situāciju, kādā dzejniece publicēšanai iesniegtās lugas sarakstījusi, un paskaidrot, kas no pieredzētā Velgu pamudinājis radīt šos darbus. Tagad apsveru, kā to izdarīt. Vēl man ir vairākas ieceres Velgas Kriles piemiņas saglabāšanai, bet par tām neizteikšos, jo citādi sapņi var nepiepildīties,” saka A. Krile.
