Mūsdienās reti kurš cilvēks var lepoties ar vairāk nekā 20 nostrādātiem gadiem vadošā amatā un ar vismaz 30 gadu stāžu vienā darbavietā. «Latvenergo» Ziemeļu elektrisko tīklu Valkas elektrisko tīklu vadītājs Jānis Zunte šos skaitļus ir pārspējis.
Mūsdienās reti kurš cilvēks var lepoties ar vairāk nekā 20 nostrādātiem gadiem vadošā amatā un ar vismaz 30 gadu stāžu vienā darbavietā. “Latvenergo” Ziemeļu elektrisko tīklu Valkas elektrisko tīklu vadītājs Jānis Zunte šos skaitļus ir pārspējis.
Viņš Valkas elektrisko tīklu rajonā ir nostrādājis 34 gadus, bet kopš 1985. gada ir iestādes vadītājs. Tātad priekšnieka amatā pavadīts 21 gads. Šonedēļ J. Zunte dodas pensijā. Ilgajos darba gados vadītājs ir iemantojis darbabiedru cieņu. Tieši viņi lūdza uzrakstīt par Jāni, uzsverot, ka viņš par padarīto elektrotīklu sakārtošanā ir pelnījis labus vārdus.
J. Zunte gan piebilst, ka ar “Latvenergo” nevar lepoties kā ar vienīgo darbavietu, jo pirms tam kādu laiku strādājis meliorācijā.
Viņš domā, ka Valkas elektrisko tīklu rajonā darbs ar katru gadu mērķtiecīgi virzījies uz priekšu. “To var salīdzināt ar vilciena gaitu pa noteiktā virzienā izbūvētām sliedēm. Katru gadu esam kaut ko uzlabojuši, pilnveidojuši un modernizējuši. Savu darbu atstāju ar apziņu, ka nākamais vadītājs saņems saimnieciski sakārtotu struktūru,” saka J. Zunte.
Viņš gan nezina, vai šī mērķtiecība turpināsies nākotnē, jo drīz vien elektrotīklu uzraudzības un pārvaldes struktūrā gaidāmas pārmaiņas, un neesot zināms, cik liels labums no tām būs. “Tas ir paredzēts it kā lai izpildītu Eiropas Savienības direktīvas. Drīzumā nebūs vairs Ziemeļu elektrisko tīklu un citu tīklu rajonu, “Latvenergo” struktūras tiks sadalītas, bet, atklāti sakot, es nezinu, kas no tā visa iznāks,” atzīst J. Zunte.
Darbs uzņēmumā J. Zuntem visu laiku bijusi sirdslieta, tādēļ vadītājam sāp, ja nepārdomātas izmaiņas labi izveidotu struktūru sabojātu.
Viņš uzskata, ka arī pārējie kolēģi iestādē ir savas profesijas entuziasti. “Ir gājis visādi. Bija laiks, kad mēs saņēmām mazākas algas kā darbinieki citos uzņēmumos, tomēr neviens darbu nepameta. Turējāmies kopā,” atceras J. Zunte.
Viņš stāsta, ka interesi par elektrību sācis izjust dienesta laikā armijā. “Pirms dienēšanas iestājos toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Autotransporta fakultātē, bet šīs jomas studijas man īsti negāja pie sirds. Vēlāk armijā pildīju elektriķa pienākumus, un šis darbs mani ieinteresēja. Pēc atgriešanās mājās meliorācijas uzņēmumā strādāju par elektriķi enerģētiķi un iestājos toreizējā Politehniskajā institūtā. Pēc tam sāku strādāt elektroapgādē,” stāsta J. Zunte.
No pēdējos gados piedzīvotā viņš visspilgtāk atceras 2005. gada janvāra vētras postījumu novēršanu. “Brāzmas nodarīja daudz kaitējumu. Kolektīvs tajās dienās strādāja ar visu atdevi, un, jāatzīst, ka bojājumus likvidējām diezgan ātri. Tas man bija liels gandarījums,” atzīst J. Zunte.
Arī viņš zina pazīstamo teicienu, ka ar elektrību esot tāpat kā ar bitēm — neko nevarot zināt —, bet uzskata, ka elektroapgādes darbiniekiem ar tādu parunu nav nekā kopīga. “Mūsu darbā ir bijušas problēmas, bet, lai tās atrisinātu, ir noskaidroti visi to cēloņi. Lai pie elektroiekārtām kaut ko darītu, jābūt pilnīgi skaidram, kāds būs rezultāts,” apliecina J. Zunte.
Viņš vēl nav izlēmis, ko darīs pēc aiziešanas pensijā. “Domāju, ka tuvākajā laikā algotu darbu nestrādāšu, jo daudz darba prasa mājas un dārza uzturēšana. Esmu atstājis novārtā arī savu vaļasprieku — marku kolekcionēšanu. Vēl man prieku sagādā darbs dārzā. Audzēju puķes un augļu kokus. Tagad šim darbam varēšu atvēlēt vairāk laika,” saka J. Zunte.
