Es atceros šos pauniniekus, kuri simtiem kilometru brida pa ziemas sniegiem, lai kaut mazumiņu saubagotu mājās palicēju uzturam.
214. turpinājums
Es atceros šos pauniniekus, kuri simtiem kilometru brida pa ziemas sniegiem, lai kaut mazumiņu saubagotu mājās palicēju uzturam. Tas turpinājās līdz masveida kolektivizācijai, jo pēc tam visi kļuvām gandrīz vienlīdzīgi. Un tad Latvijā bija pietiekami daudz brīvu dzīvokļu un veselu bagātu viensētu, lai agrākie mangotāji pārnāktu uz Latviju pavisam, jo viņi ticēja, ka šeit piena upes tek ķīseļa krastos un pa gaisu skrien ceptas pīles. Kad vienā vietā mājai sāka tecēt jumts, devās uz citurieni. Tā ceļoja no viena sovhoza uz otru, “gudrāku direktoru” meklēdami: no Plāņiem uz Burtniekiem, no Burtniekiem uz Virbiem, no Virbiem atpakaļ uz Plāņiem. Kad sākās kolhozu putināšana, daudzviet tā izvērtās par bijušo partorgu privatizāciju, pareizāk, par prihvatizāciju partorgu gaumē. Bet tas jau ir cits stāsts. Tikai der ielāgot, ka daudzi no šiem bijušajiem partorgiem un citiem kantora lauksaimniekiem sen bija piemirsuši pašu galveno zemnieka tikumu — zemes mīlestību. Jo pusgadsimtu visiem tika mācīts, ka zeme ir tikai ražošanas līdzeklis, uz kuras ražo preču produkciju. Toties tradicionālais latviešu zemnieks vienmēr ir zinājis, ka zeme ir dzīvs organisms, kaut kas līdzīgs ģimenes loceklim. Zemei tāpat kā cilvēkam var izmērīt temperatūru un asinsspiedienu, palūkot tās pulsu un elpas dziļumu, var pārbaudīt vielmaiņas procesus un pat — es nepārspīlēju — noteikt katra tīruma, katras aparas, katra pauguriņa vai ieplaciņas inteliģenci. Iznerrota, izvarota un sacūkota zeme gluži kā cilvēks pārdzīvo dziļu depresiju, un augi, kas tādā izaudzēti, ir indīgi.
Staļinisko noziegumu saraksts neaprobežojās ar teroru un deportācijām. Mēģinājums tautai atņemt zemes mīlestības cēloni tikumu ir tikpat liels noziegums.
* * *
Viena no manas bērnības gadu gaišākajām atmiņām ir tēva saimniecībā izaudzētā rekordraža 1943. gadā. Pirms tam vairākas vasaras daba sagādāja daudz rūgtu brīžu visiem latviešu zemniekiem, gan 1939. gada briesmīgais sausums ar tam sekojošo nežēlīgi bargo ziemu, gan 1940. gada vasaras un rudens gandrīz nepārtrauktās lietavas, gan divu nākamo gadu brīžam neaprēķināmās stihijas. Bet te gadījās, ka pašā kara drūmumā daba it kā centās atlīdzināt par agrākajām pārestībām. Tāpēc jo sevišķi žēl, ka no visas tā gada bagātības pašiem latviešiem atleca visai maz, jo svešās varas ar saviem karotāju pūļiem vienmēr pratušas ņemt dārgu maksu par mūsu kārtējo “atbrīvošanu”. Starp citu, par atbrīvotājiem. Ja gribam uz vēsturi palūkoties mazliet ciniski, tad Latvija ir iekarota tikai vienu reizi — to 13. gadu simtenī paveica zobenbrāļi un katoļu baznīca ( ja pieveram acis uz agrākajiem Novgorodas un Polockas kņazu tīkojumiem). Kopš tā laika latviešu tauta ir tikusi vienīgi “atbrīvota” no iepriekšējiem “atbrīvotājiem”.
Vienīgais izņēmums mūsu vēsturē bijis brīvvalsts nodibināšana un nosargāšana 1918. un 1919. gadā. Un šo divdesmit brīvvalsts gadu galvenā mācība ir tā, ka uz laiku laikiem tika pierādīts, uz ko spējīgs latviešu zemkopis, ja viņš var justies patiess savas zemes un tās radīto augļu saimnieks — bez kārtējo “atbrīvotāju” alkatīgās varas.
(Turpmāk vēl)
