Šomēnes Latvijā atceras pirms 15 gadiem notikušo sadošanos rokās Baltijas ceļā.
Šomēnes Latvijā atceras pirms 15 gadiem notikušo sadošanos rokās Baltijas ceļā. Tā bija līdz tam nepieredzēta triju Baltijas valstu iedzīvotāju vienotības izpausme, kāda nav piedzīvota arī pēc tam.
Tā bija diena — mirklis, kas uzliesmoja mūsu, kā arī lietuviešu un igauņu sirdīs ilgās pēc brīvības. Toreiz brīvība šķita kā gaiša laimes sala, kurā ir tikai labklājība un prieks. Šis sapnis bija tik stiprs, ka PSRS komunistiskais režīms ne ar durkļiem, ne ar tankiem neiedrošinājās pārraut rokās sadevušos cilvēku ķēdi triju valstu garumā.
Toreiz neapjautām, cik tomēr savā vienotībā esam dažādi. To atklāja turpmākā dzīve. Iedomātās laimes salas vietā saskārāmies ar daudzām problēmām. Sabiedrība sadalījās nabagajos un bagātajos, blēžos un godīgajos. Piedzīvojām bezdarbu, inflāciju un mazas algas. Iegūtā brīvvalsts daudzus neapmierināja, kaut nu pie varas bijām paši. Tagad liela daļa kādreizējo Baltijas ceļa dalībnieku ir aizbraukusi uz Īriju un citām valstīm, lai vairāk nopelnītu un beidzot piepildītu vēl Atmodas laikā iecerēto sapni — nodrošināt sev cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Kādēļ tas joprojām daudziem nav izdevies Latvijā? Lietuvieši un igauņi ir tikuši tālāk savas labklājības celšanā. Latvija gan vēl gluži nesen varēja “lepoties” kā visnabadzīgākā Eiropas Savienības valsts un zeme, kur plaukst korumpētība. Pērn daudzos laikrakstos rakstīja par valsts nozagšanu. Kādēļ apzogam paši sevi? Iespējams, daļai latviešu iegūtā vara ir apreibinājusi galvu un šis iekāres reibonis sava labuma dēļ licis aizmirst valsts intereses.
Pirms 15 gadiem man šķita, ka visi esam noskaņoti uz visgodīgāko attieksmi pret savu valsti, tautu. Tagad man aizvien vairāk rodas aizdomas, ka ne visi Baltijas ceļā un citās manifestācijās bijām īsti patiesi savas vienotības izpausmē. Daļa bija aktieri, kuri gan tēloja kopā ar ideālistiem vēlmi iegūt brīvību, bet tikai ar citiem — savtīgiem un varaskāriem nolūkiem. Lai jaunajos apstākļos varētu īstenot savus ēnas darījumus varas un bagātības iegūšanā.
Ideālisti vienmēr visās revolūcijās ir bijuši pirmie un pastāvīgi izcīnītajā jaunajā iekārtā palikuši pēdējie. Mani satrauc vienīgi tas, ka aiz ideālistu mugurām bijis tik daudz hameleonu.
