74. turpinājums. Kad sapazināmies, viņš paklusām izstāstīja, ka viņa tēvs bijis latvietis Ozoliņš, arī literāts, bet Staļina represiju laikā nošauts.
74. turpinājums.
Kad sapazināmies, viņš paklusām izstāstīja, ka viņa tēvs bijis latvietis Ozoliņš, arī literāts, bet Staļina represiju laikā nošauts. Pēc tam māte, ebrejiete, pārmainījusi uzvārdu arī dēlam, starp citu, tā darījusi arī Jevgeņija Jevtušenko māte un daudzas citas sievietes. Viljams, saukts par Viļuku, par politiku runāja tikai čukstus, bet viņu janvārī no institūta izslēdza… zagšanas dēļ. Faktiski viņam nebija citu iztikas līdzekļu kā Vidzemes tirgus apciemojumi, jo stipendiju nesaņēma. Vēlāk viņš Sibīrijā kļuva par pazīstamu rakstnieku Viljamu Ozoliņu.
Bija arī pāris simtprocentīgu ebreju, kuri “Joint” kampaņas laikā mēdza salīst kopā un par kaut ko sačukstēties. Viens no viņiem, uzvārdā Šļugers, ļoti uztraucās par savā tēva, slavena ārsta likteni.
Šādai dzīvošanai bija zināmas priekšrocības, jo varējām nodzīvot veselām nedēļām, neizejot uz ielas. Turpat pirmajā stāvā atradās bibliotēka ar nelielu lasītavu, bet nopietnākas strādāšanas gadījumā varējām nolīst kādā tukšā auditorijā. Otrajā guļamistabā, kur mitinājās kursabiedri Vilnis un Eduards, visi bija latvieši, tāpēc tur valdīja nedaudz cita gaisotne. Ar dažiem puišiem man izveidojās tāds kā kooperatīvs ēdiena gatavošanā, un es intuitīvi sāku apgūt pavāra iemaņas. Ja kādam gadījās darbs sakņu bāzē, tad visa četrotne varēja gandrīz vai dzīrot, jo katru reizi tika pārnesta pilna soma ar burkāniem, bietēm un kāpostgalviņām — šādu nelikumību badā dzīvojošiem studentiņiem neviens neliedza.
Staļina nāves brīdis nepienāca negaidīts, jo pāris dienas iepriekš tika ziņots par slimības gaitu. No vēstures mēs zinājām, ka līdzīgā veidā ārstu konsīlija ziņojumi savulaik tika publicēti arī par Ļeņina slimības gaitu. Tūdaļ jau arī sākās sērošana, jo pēkšņi jutāmies tā, it kā telpās būtu ienests mirējs. Lekciju starpbrīžos sapulcējāmies kāpņu laukumiņā uzsmēķēt, skatījāmies viens uz otru it kā brīdinādami, lai tikai kādam nepasprūk kāds nepiedienīgs izteiciens. Smieties šādā situācijā nedrīkstējām, jo citi varētu to uztvert kā priecāšanos par paša ģeniālākā cilvēka slimību. Neviens par savām pārdomām citam nestāstīja. Es jutos visai nospiestā omā, man gribējās, lai ātrāk beigtos vai nu vienā, vai otrā virzienā. Arī Staļina nāves ziņu biju gatavs uztvert kā atpestīšanu no ieilgušās sērošanas.
Guļamistabā pie sienas mums atradās radiotranslācijas reproduktors, kas Vadoņa slimības laikā raidīja augu diennakti. Lai plurkšķis netraucētu gulēt, es vakaros to noslēdzu uz visklusāko skanējumu, un tad parasti no rīta tikām modināti ar himnas skaņām. Tonakt nezin kāpēc biju pamodies pirms laika, sāku klausīties klusi spēlējošo mūziku, līdz pēkšņi ierunājās pazīstamā diktora Levitāna balss. Šim cilvēkam patiešām piemita fascinējošs balss tembrs, ne jau velti kara laikā vācieši gribējuši viņu nolaupīt. Ja ierunājās Levitāns savā kosmiskajā basā, tad bija skaidrs, ka sekos kāds svarīgs paziņojums, un es nebiju maldījies. Pagriezu nedaudz skaļāk un paraustīju netālu gulošo ebreju Šļugeru. Puisis pieslējās sēdus un iegaudojās kā aizkauts zvērs, tā pamodinot visu māju no pagraba līdz bēniņiem. Pirmajā mirklī nodomāju, kāpēc gan viņš tā kauc, ja tikko nesen drebējis par savu un sava tēva likteni. Tā bija sācies 5. marts, un mums nevienam nebija nekādas apjausmas, kādu tuvāko nākotni tas sola. Pilnīgs apjukums.
Turpmākās dienas bija ārkārtīgi nomācošas, vienīgā laime, ka lekcijas mums tomēr notika, izņemot pašu bēru laiku, kad visi tika sapulcināti zālē. Tur kolektīvi klausījāmies radiotranslāciju no Maskavas.
Turpmāk vēl.
