Šovasar apritēja 113 gadu, kopš dzimis Latvijā un visā pasaulē ievērojamais filozofs Teodors Celms. Latvijas filozofijas vēsturē T. Celms ir pazīstams kā fenomenoloģijas virziena aizsācējs un attīstītājs.
Šovasar apritēja 113 gadu, kopš dzimis Latvijā un visā pasaulē ievērojamais filozofs Teodors Celms. Latvijas filozofijas vēsturē T. Celms ir pazīstams kā fenomenoloģijas virziena aizsācējs un attīstītājs.
Latvijas Universitātes profesors, filozofijas zinātņu doktors un vairāku grāmatu autors T. Celms ir mūsu novadnieks. Viņš dzimis 1893. gadā kādreizējā Pedeles pagasta (tagad Valkas pagasts) Slīpos. No 1927. līdz 1944. gadam T. Celms lasīja lekcijas Latvijas Universitātē, bet 1944. gadā emigrēja uz Vāciju. Vēlāk viņš pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Filozofs mira 1989. gadā un ir apglabāts Rokailendas kapsētā Ilinoisas štatā.
Pats sevi T. Celms raksturo kā dzīves skatītāja, ne pārveidotāja tipu.
“Reizēm esmu pat pārspīlētā veidā vairījies no praktiskām izdarībām, arī tad, kad tās solījušas izdevīgus rezultātus. Dzīves dziļajās problēmās mani ierāva rakstnieki un dzejnieki, it īpaši Ļevs Tolstojs un Fjodors Dostojevskis,” par sevi raksta filozofs.
Ierosmi uz filozofiju gūst ganu gaitās
T. Celms ir audzis 12 bērnu ģimenē. Viņa vecāki bija lauksaimnieki. Tagad Pedelē no kādreizējām Slīpu mājām ir palikusi vairs tikai pussagruvusi klētiņa. Savā rakstā “Pašportrets par sevi un savā mūžā gūtajām atziņām” T. Celms raksta, ka tieši ganu gaitas Pedeles laukos bijušas sākums viņa domātāja karjerai. “Tēva māja nebija liela, arī ganāmpulki ne, tādēļ ne tikai bija laiks, bet mājlopu ganīšana bija sevišķs pavedinājums uz iztēli un domāšanu, jo bez tās ganiņa gaitas kļūtu par mocošu garlaicību,” savu bērnību atceras T. Celms.
Vecākā brāļa pamudināts, Teodors jaunībā pievērsās ekonomikai. Viņš mācījās Valkas Tirdzniecības skolā, pēc tam pašmācības ceļā sagatavojās ģimnāzijas galaeksāmeniem. 1913. gadā T. Celms iestājās Maskavas universitātē, lai studētu ekonomiku. Mācību laikā viņš ieinteresējās par tieslietām, medicīnu un filozofiju, līdz beidzot izšķīrās savu turpmāko dzīvi veltīt filozofijai. To viņš turpināja studēt Vācijā, Freiburgas universitātē.
Cilvēks ir pakļauts burzmai un steigai
Savā filozofiskajā darbībā T. Celms uzskatāms par fenomenoloģijas, arī par neokantisma pārstāvi. Fenomenoloģijas pamatā ir atziņa, ka pasaule ir mūsu apziņā redzamā pieredze. Kā uzskata filozofijas zinātņu doktore Ella Buceniece, apziņa ir tas punkts pasaules attīstībā, kurā pasaule ne tikai eksistē, bet arī sevi sāk redzēt. Fenomenologi uzskata, ka apziņa ir apkārtējās pasaules eksistences forma. T. Celms ir pārliecināts, ka fenomenoloģija ir 20. gadsimta filozofijas un kultūras sirdsapziņa, jo tā nekritiski nepieļauj indivīda apziņas pārdzīvojumā nenotikušas patiesības. Apziņa nav tikai domāšana, bet arī patiesības iekšēja apjauta. Pēc T. Celma teorijas, cilvēks ir iesviests sabiedrībā un tās norisēs, tādēļ viņa skatījums uz dzīvi ir visai nepilnīgs. “Tagadne aizrauj, aizskalo cilvēku neapturamā burzmā un trauksmē, tādēļ nopietnu skatījumu iespēja ir apdraudēta tāpat kā skatīšanās ar teleskopu, ja tas novietots uz ejoša vilciena platformas. Šā iemesla dēļ mums reti kad vairs ir īsti skatījumi, bet lielākoties steigā līdzpaņemti iespaidi,” raksta T. Celms savā darbā “Pretrunas zinātnē un filozofijā”.
T. Celms ir sarakstījis daudz zinātnisku darbu. Lielu daļu no tiem viņš ir veltījis slavenā vācu filozofa Huserla darbu analīzei. Par savu mūža darbu filozofs uzskatīja subjektīvās esmes pētīšanu. Viņa darbi ir tulkoti vācu, spāņu un angļu valodā.
Neieredz galējības un dogmas
Latvijas filozofiskās domas pārstāvji uzskata, ka Teodors Celms ir filozofs ar pasaules slavu un viņa darbi Eiropas filozofiskajā apritē kļuvuši par pastāvīgu vērtību.
Ievērojamā literatūrzinātniece un filozofe Zenta Mauriņa T. Celmu uzskata par cīnītāju, kuram galvenās dzīves vērtības bijušas patiesība un taisnība.
“Profesors Teodors Celms ir galējību un sastingušas dogmas pretinieks. Viņš ir viens no kvēlākajiem patiesības meklētājiem un viena no gaišākajām latviešu kultūras personībām. Domājot par profesoru, atmiņā uzplūst mans studiju laiks Rīgā. Viņš toreiz vēl nebija pasniedzējs Universitātē, un mēs, grupa studentu, pie viņa reizi nedēļā agri no rīta vai vēlu vakaros devāmies studēt filozofiju. Bez žēlastības viņš mūs trenēja abstraktajā domāšanā, spējā savas domas īsi un precīzi izteikt. Teodoram Celmam piemīt ģeniāla spēja vissarežģītākās lietas gaiši un vienkārši formulēt. Viņa lekcijās auditorija vienmēr bija pārpildīta. Pie viņa mēs mācījāmies, ka apziņas diženums nepastāv vis tās nemaldībā, bet gan spējā sevi nesaudzīgi kritizēt un koriģēt. Vienmēr un visur viņš ievēroja mēru un vairījās pārspīlētības, nekas viņam nebija tiks svešs kā fanātisms. Profesors Celms ne tikai pēc savas specialitātes ir filozofs, bet arī pēc savas struktūras. Viņš ir iekšēji brīvs, neatkarīgs, mūžīgi nomodā par patiesību. Dzīves grūtībās viņš prata saglabāt brīnišķīgu gara ģiedrumu un latvieša sirdsskaidrību,” Z. Mauriņa par T. Celmu raksta savā esejā “Cīnītājs par patiesību un taisnību — Teodors Celms”.
Pretimnākošs un stingrs pasniedzējs
Pie profesora T. Celma ir mācījies arī literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis. Filozofa piemiņai veltītajā rakstā viņš raksta: “Par Teodoru Celmu man saglabājušās siltas, sirsnīgas atmiņas. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs pret visiem, kas interesējās par filozofijas jautājumiem. Taču reizē Celms bija ļoti stingrs. Sevišķi tas izpaudās semināros. Atceros, ka uz semināru, kura virstemats bija cēlonības problēma, pieteicās 75 dalībnieki. Celms katras nodarbības sākumā uzdevas dažus ne visai vieglus jautājumus. Par trešo nepietiekmi atbildētu jautājumu profesors studentu svītroja no semināra. Toreiz semināra beigās bijām palikuši tikai 15 studenti.”
K. Karulis atzīst, ka T. Celms varēja piemēroties jebkurai auditorijai. Ar prieku viņš piedalījās Lauberes pagasta skolotāju rīkotajos lekciju ciklos. Vienkāršie lauku ļaudis spēja sekot līdzi viņa stāstījumam tikpat brīvi kā Rīgas akadēmiskā jaunatne.
Profesoram dzīvē vairākas reizes vajadzēja atbildēt, kā viņam izdodas ar klausītājiem izveidot lieliskus kontaktus. Tādās reizēs T. Celms atbildēja: “Vajag pamatīgi zināt vielu, bet nevajag sagatavot lekciju tik sīki kā publicējamu rakstu. Vajag zināt vadlīnijas, skeletu un tad, raugoties klausītāju acīs, risināt stāstījumu.”
Publicē grāmatas un rakstus
Pagājušā gadsimta 20. līdz 40. gados T. Celms nolasīja vairāk nekā 1000 publisku lekciju. Šajā laikā viņš bija viens no aktīvākajiem latviešu profesionālajiem filozofiem. Viņš publicēja daudzus rakstus žurnālos “Daugava”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” un “Burtnieks”. 1927. gadā T. Celms aizstāvēja habilitācijas darbu par transcendentālā historisma problēmu un kļuva par Latvijas Universitātes privātdocentu. 1933. gadā publicēts T. Celma pirmais rakstu krājums “Tagadnes problēmas”, bet 1939. gadā iznāca viņa otrais krājums “Patiesība un šķitums”. 1935. gadā viņš lasīja lekcijas Vācijā, Kēnigsbergas universitātē. Filozofijas zinātņu doktors Juris Rozenvalds uzskata, ka T. Celms kā filozofiskās vides arhitekts ir palicis nēpārspēts līdz mūsdienām. Savos latviešu valodā publicētajos rakstos viņš vispirms lasītāju mēģina ievadīt filozofisko problēmu aprisēs, iepazīstināt ar daudzveidīgiem risinājumiem, necenšoties nevienam uzspiest savu viedokli. Tomēr vispilnīgāko priekšstatu par T. Celmu kā izcilu domātāju sniedz viņa vācu valodā sarakstītie darbi. 1928. gadā Latvijas Universitātes Rakstu 19. sējumā vācu valodā tiek publicēts T. Celma ievērojamais darbs “Huserla fenomenoloģiskais ideālisms”. Trīs gadus vēlāk tas spāņu valodā iznāca Madridē.
Bagāts ar interesantām atziņām
Savos darbos T. Celms, sekojot vācu dzīves filozofijai, par galveno vēsturē uzskatīja pretrunu starp dzīves psihofizisko plūdumu un objektīvajām kultūras formām (celtnēm, satiksmes līdzekļiem, kā arī zinātnes un mākslas produktiem). Šajā polaritātē arī meklējams pamats periodiskajām kultūras krīzēm, kas būtībā ir dzīves sacelšanās pret sastingumu un rutīnu.
Interesanti ir arī filozofa atzinumi par reliģiju un literatūru. Piemēram, ir ierasts, ka par Raini kā latviešu lielāko dzejnieku runā un raksta tikai cildinošus vārdus. T. Celms nevairās paironizēt par dzejnieka marksistisko pasaules uzskatu un tā ietekmi viņa dzejā. Savā darbā “Pašportrets par sevi un savām atziņām” T. Celms raksta: “Mūsu lielais “mīlas, kas stiprāka par nāvi” cildinātājs Rainis gan laikam tikai marksistiskās partijas tradīciju dēļ ir vairījies cildināt mīlestībā visnepārspējamāko mirdzumu — Kristu — un tāpēc savu mīlestības sirdsdedzi, tā sakot, kontrabandas ceļā vai līdz eksplozijai sablīvējis Vecās Derības stāstījuma interpretācijā par Jāzepu un viņa brāļiem. Kad vēlāk iepazinos ar tādiem domātājiem kā Ruso un Kants, manī arvien vairāk nostiprinājās viņu atzinums, ka īstā cilvēkcieņa nav cilvēka atziņās, bet viņa sirdī. Līdz ar to Kristus kļuva man arvien neatvairāmāks mirdzums kā visaugstāko ideālu gaisotne.”
Lielisks secinājums. Grūti atrast citus vārdus, lai precīzāk raksturotu cilvēciskuma būtību.
Raksturā ir dziļi demokrātisks
Izcilais latviešu filozofs T. Celms raksturā bija ļoti demokrātisks. Viņš iestājās pret jebkādām privilēģijām. Profesors bija ļoti sašutis, kad Universitātes rektorāts lika izgatavot īpašu goda krēslu Valsts prezidentam un novietoja to Lielajā aulā. Vēl vairāk filozofs sašuta, kad prezidents neprotestēja pret to, bet, ieradies aulā, mierīgi apsēdās krēslā. “Prezidentam vajadzēja pasvītrot, ka viņš ir vienlīdzīgs ar citiem pilsoņiem. Izcilību dod prasme un darbs, nevis krēsls,” teica T. Celms. Viņš uzskatīja, ka dzīve var būt laimīga tikai pilnīgā demokrātijā.
Laikabiedri atceras, ka ikdienā filozofs bijis ļoti principiāls. Viņš nepakļāvās nekādai konjunktūrai. Viņš ilgi bija privātdocents, jo Latvijas Universitāte neatzina Vācijas universitātes doktora diplomu. Tikai tad, kad profesoru trūkuma dēļ rektorāts gatavojās slēgt Filozofijas nodaļu, T. Celms piekāpās un aizstāvēja doktora disertāciju arī Rīgā.
1993. gadā Rīgā notika T. Celma 100 gadu jubilejai veltīta filozofijas konference. Tajā nolēma turpināt T. Celma garīgā mantojuma apgūšanu. Pēc konferences Holandē izdeva grāmatu “Fenomenoloģija Baltijā”. Grāmatas tapšanā piedalījās ne tikai Latvijas, bet arī ASV, Polijas, Luksemburgas un Ungārijas filozofi. Grāmatā liela vieta ierādīta arī T. Celma darbu vērtējumam.
