Braucot no Smiltenes, pašā tālākajā Blomes pagasta malā pie pašas Cēsu rajona robežas atrodas “Kalna Vadži”, kur dzīvo pensionārs Jānis Seglenieks ar dzīvesbiedri Valēriju.
Braucot no Smiltenes, pašā tālākajā Blomes pagasta malā pie pašas Cēsu rajona robežas atrodas “Kalna Vadži”, kur dzīvo pensionārs Jānis Seglenieks ar dzīvesbiedri Valēriju. Tā būtu pavisam parasta lauku māja, ja vien tur nemitinātos vairāki simti meiteņu, kurām Jānis veltot krietni vairāk uzmanības nekā Valērijai…
“Man viņas patīk,” par savām dālijām saka puķkopis. No rīta ceļoties, vispirms viņš dodas aplūkot, kā puķēm klājas un kura pa nakti uzziedējusi. Aprunājas. “Dzīvas taču. Zinu, ka tagad viņām visām gribas dzert. Divas nedēļas biju apslimis, nogulēju, un viņas, manas meitenes, visas ir izslāpušas. Ūdens akā vairs nav. Pa dienu no kaimiņu mājās varu sešas kannas atvest. Kas tad tas ir?” stāsta Jānis.
Ar puķi ir tāpat kā ar sievieti
Blomēnietis atzīst, ka viņš nav radis dzīvot bez darba. No četriem rītā, līdz ar pirmo gaismiņu jau ir dārzā un knibinās. Sieva ņurdot, ka neļauj gulēt. “Pašā sākumā bija viena vai divas puķes, kuras atstāja mamma. Mūsu pusē tos sauca par juriem. Kāds pāris vēl ir palicis. Pārējās visas ir dižciltīgās dālijas — aptuveni 150 dažādas šķirnes,” paskaidro Jānis. Tās visas iegādātas veikalos. Ja viņam iepatīkas kāda žurnālā vai katalogā aprakstīta šķirne, tad jādodas uz veikalu un jāmeklē. “Mani Smiltenes veikalos visas pārdevējas pazīst. Pie Maijiņas eju kā savās mājās. Kad ieeju bodē, sieva bēg ārā. Ieeju, pie kastes klāt un veikala vidū visas dālijas izkrāmēju laukā, kamēr atrodu īsto. Visi kāpj pāri, bet meitenes tikai smej,” komentē Jānis. Viņš paskaidro, ka dālijām ir tūkstošiem šķirņu, bet jāatrod ir tās, kas patīk. “Viens saka, ka tā ir baigi foršā, bet man nepatīk. Man vajag tieši tādu, un viss. Svarīgs ir krāsu salikums, kombinācija. Daudzas ir līdzīgas. Piemēram, sarkans ar baltu man ir kādas desmit šķirnes.
Ar puķi ir tāpat kā ar sievieti. Kāpēc tieši to izvēlas? Tāpēc, ka patīkama. Tāpēc, ka viņā ir kaut kas īpatnējs. Sieviete krāso acis tā un šitā. Vienai atkal balss citādāka. Es visiem uzsveru, ka puķe ir tas pats, kas sieviete. Viņu vajag čubināt, mīlēt, un tikai tad viņa aug un zied. Citi brīnās, kāpēc manas dālijas izaug garākas. Tāpēc, ka man viņas patīk,” stāsta puķkopis.
Palīdz bitītes un tauriņi
Jānis savā dārzā veido arī jaunas šķirnes. “Man ir tāds stūrītis. Ziemā sēžu, papīru jūra visapkārt, un zīmēju plāniņus. Tur iestādīšu vienu sarkanu, bet apkārt — dzeltenas. Kopā sanāk ķīselis. Nedaru kā citi, kas saliek maisiņus, lai apputeksnējas. Man palīdz bitītes un tauriņi. Jaunās šķirnes nereģistrēju, jo tas man vienkārši ir prieks. Ir šķirnes, kuras neizdodas iegūt. Atkal tāpat, kā teicu, jo ir sievietes, pie kurām nekad nevar tikt. Lai kāds būtu vīrietis, nekas neiznāks. Bet ir arī citādas puķes. Piemēram, ‘Vulkāns’. No tām izaudzēju ‘Dzīvīti’. Sagriezu gumu sešās daļās, un visi seši izplauka raibi, neviens vairs nepalika ķieģeļsarkans. Visi brīnijās, kā tā var. Nezinu, bet man tā iznāk, un tādi sprogaini un čirkaini tie paliek. Pēc tam izlasīju, ka selekcionāri, kas izaudzinājuši ‘Dzīvīti’, darījuši tieši tāpat. Viņiem tāpat bija iznācis pirms desmit gadiem, bet man aiz muļķības. Ir tādas šķirnes, no kurām var daudz ko izveidot,” pieredzē dalās Jānis.
Puķes labi palīdz, nomierina
“Neesmu ne studējis, ne mācījies. Līdz 50 gadiem man tā bija pilnīgi sveša lieta,” atklāj puķkopis. Zināšanas iegūtas lasot speciālo literatūru. Valērija piebilst, ka vīrs nemitīgi studē visādus izdevumus un uzzināto pārbauda praksē.
Viņam, piemēram, dārzā aug 20 dažādi upeņu krūmi, jo savulaik izlasīta speciāla grāmata par upenēm. Kāpēc vajag 20 šķirņu? “Man nekas normāls nepatīk. No laika gala. Neesmu tas, kurš astoņos ies uz darbu, bet piecos nāks mājās. Kolhoza laikos es nedēļā nopelnīju 550 rubļu, kas bija liela nauda. Gāju no rīta līdz vakaram, bet pēc tam — atpūtos. Ja apnīk, daru atkal kaut ko citu. Neesmu no tiem — ieprogrammētajiem,” uzsver blomēnietis. Jānis pēc profesijas ir celtnieks, un Smiltenē ir gandrīz 30 privātmāju, kas tapušas ar viņa rokām. “Tā laika bagātajiem cēlu mājas. Runāja, ka man ir zelta rokas. Patika šņabi iedzert, un meitenes arī man patika. Tagad knibinos ar puķēm un nu jau būs 14 gadu, kopš šņabi mutē neesmu paņēmis. Kad Valērija atnāca šeit dzīvot, viņa teica, ka nepatīk cigarešu dūmi. Tā bija pēdējā cigarete manā mūžā. Nepīpēju vairs. Ja ir kāds kreņķis, puķes labi palīdz, nomierina,” stāsta pensionārs.
Saliec rokas, un asaras birst
Vai dāliju audzēšana nes peļņu? “Esmu tās dārzā sabāzis nejēdzīgi, jo ir maz zemes. Peļņu? Tā mazliet, bet mani tas neinteresē. Ja Valērija netirgotu, vispār neko nepārdotu. Ziedus arī pats negriežu. Kad viņa to dara, bēgu istabā. Žēl! Muļķis esmu! Man būs cauras zeķes, bet labāk nopirkšu jaunu puķi,” secina puķkopis. Viņu priecējot, ka ciemos atbrauc meitas ar mazbērniem. “Staigā, kaifo un priecājas. Vecim arī patīk! Ja vecis būtu nodzēries, dārzs nekopts, vai tad kāds šeit brauktu?” joko Jānis.
Lai puķes uzziedētu agrāk, jau ziemā gumus liek podiņos. Lielajām dālijām, lai uzziedētu, vajag 90 dienu. Ja maijā izstāda dārzā, daudz laika neatliek līdz septembra sākumam, kad mēdz būt salnas. Tad viss vienā dienā ir melns. “Nesam istabās. Visa māja ir pilna ar puķēm. Iepriekšējā vakarā sagriežu klēpju klēpjus, lieku spaiņos. Istabā vairs nekur nav vietas. No rīta viss ir nosalis. Ieej dārzā, saliec rokas, un asaras birst,” saka Valērija.
Arī pavasarī puķes jāsargā no salnām. Jānis izgatavojis speciālas ar plēvi apvilktas kastes. “Pietiek, ja vienkārši uzliek spaini, tas arī pasargās. Normāli cilvēki tā dara, bet kur tad es ņemšu 300 spaiņu,” viņš piebilst.
Neko nemainītu pret puķēm
Valērija sajūsminās par dzīvesdrauga dārzkopja prasmēm un izdomu. Viņš aizrāvies arī ar augļu koku potēšanu, un viss, ko viņš izmēģinājis, augot uz nebēdu. Viens no interesantākajiem eksperimentiem bijis uz pīlādža uzpotētie cidonijas, aronijas un vairāku bumbieru šķirņu zari. Īpaši interesanti tas izskatījies rudenī, kad zaros karājušies pīlādžu un aroniju ķekari, dzeltenās cidonijas un vēl bumbieri. Aronijas un cidonijas savu garšu nebija zaudējušas, bet bumbieri gan bijuši sīvi un nebaudāmi.
Vaicāts, vai viņš var iedomāties kādu citu nodarbi, kas būtu līdzvērtīga dāliju audzēšanai, Jānis atbild noliedzoši. “Patīk knibināties. Neko nemainītu pret puķēm. Tā ir kā neārstējama slimība, kas jāizslimo. Bet vai tad labāk būtu, ja es lietotu sīvo? Lai salāpītu paģiras, būtu jātērē divi vai trīs lati, bet es ieeju veikalā un paņemu vienu dāliju par 70 santīmiem. Vai tās nav brīnišķīgas?” vaicā puķkopis.
