Pašlaik Īrijā dzīvo un strādā vairāki desmiti tūkstoši latviešu.
Pašlaik Īrijā dzīvo un strādā vairāki desmiti tūkstoši latviešu. Viņu vidū ir arī valcēniete Edīte Vasiļjeva, kura pirms vairāk nekā pieciem gadiem aizbrauca uz Īriju, lai uzlabotu savu un ģimenes materiālo nodrošinātību.
Kaut arī aizjūras valstī pavadīti gandrīz seši gadi, Edīte Latviju nav aizmirsusi un pēc kāda laika domā atgriezties pavisam. Viņa neuzskata, ka Īrija ir laimes zeme, kurā katrs latvietis var atrast leiputriju. Dažiem veicas vairāk, citiem mazāk, bet ikvienam, kurš vēlas labāk dzīvot, smagi jāstrādā.
“Latvija man joprojām ir mīļa. Īrijā gan esmu zaudējusi stresa sajūtu, domājot, kā spēšu izdzīvot līdz nākamajai algai, un tas ir mans ieguvums,” saka E. Vasiļjeva.
No tumsas līdz tumsai lasa sēnes
Edīte pēc profesijas ir friziere. Viņa uz Īriju nolēma aizbraukt, lai nopelnītu naudu savas privātās frizētavas iekārtošanai. “Gluži uz dullo nebraucu. Pirms manis uz šo valsti jau bija aizbraucis dēls Andris, pēc tam tur palīdzēju nokļūt vēl dažām paziņām un tikai tad braucu pati. Vēlējos sapelnīt līdzekļus modernu frizētavas iekārtu iegādei. Sākumā domāju Īrijā pavadīt tikai gadu, līdz nopelnīšu vajadzīgo summu. Tomēr laiks skrēja ļoti ātri, un nemaz nepamanīju, ka sācies nākamais gads. Turklāt vienmēr šķita, ka nauda vēl nav nopelnīta pietiekamā daudzumā, un tā tas laiks pagāja.
Sākumā iestājos darbā kādā fermera saimniecībā un lasīju šampinjonus. Sēņu audzētājs savu ražošanu bija izvērsis ļoti apjomīgu. Viņa īpašumā atradās 21 sēņu audzēšanas ēka. Darbs bija ļoti grūts. Bija periods, kad bez brīvdienām strādājām trīs mēnešus. Tagad, kad šo laiku atceros, man šķiet, ka tas bija murgs. No Īrijas neko neredzēju — ne apkārtni, ne cilvēkus, jo naktī braucām uz darbu un tumsā atgriezāmies. Sēnes lasīju četrus gadus. Sākumā varēja ļoti labi nopelnīt, bet vēlāk Polijā uzcēla lielu sēņu pārstrādes cehu, tādēļ mūsu saimniecības īpašniekam samazinājās pieprasījums un viņš sāka maksāt mazu algu. Pirmajos gados nedēļā nopelnīju 280 latu, bet pēdējā darba gadā — 100 vai tikai 80 latu. Draudzene sāka raudāt, ka viņai jāizskolo bērns, bet neko vairs nevarot nopelnīt. Sākām domāt par citu darbu,” stāsta E. Vasiļjeva.
Kļūst par fabrikas strādnieci
Braucot uz saimniecību lasīt sēnes, Edīte ar darbabiedrenēm bija ievērojusi kādu fabriku. “Uzzinājām, ka tajā ražo kaķu un suņu barības konservus. Kad sēņu lasīšanā neko daudz vairs nevarējām nopelnīt, nolēmām doties tur strādāt. Vispirms to izdarīja mana draudzene, un pēc tam darbā iekārtojos arī es. Strādnieki man palīdzēja atrast dzīvokli. Vispār jāteic, ka mājvietu Īrijā nav īpaši grūti atrast. Īri iebraucējiem kā īrniekiem piedāvā pat veselas mājas, tikai tajās dzīvošana ir dārgāka. Mājas īri būvē ļoti ātri. Trijos četros mēnešos ēka ir uzcelta. Ja īrē visu māju, tad mēnesī īpašniekam jāmaksā 700 eiro. Tas ir dārgi. Man rūpnīcā alga nedēļā ir 350 eiro. Lai varētu apmesties kādā mājā, atbraucēji parasti meklē vēl kādus cilvēkus, ar kuriem varētu kopā dzīvot. Nereti problēmas sagādā labu kaimiņu atrašana,” stāsta E. Vasiļjeva.
Nedēļas alga jāatvēl izdevumiem
Pēc viņas novērojumiem, Īrijā un Latvijā preču cenu un atalgojuma attiecības ir diezgan līdzīgas. “Sākumā šķita — te gan viss ir daudzkārt dārgāks, taču, parēķinot mēnesī nopelnīto un vajadzīgo preču un pakalpojumu cenas, lielas atšķirības nav. Izdevumos, lai nodrošinātu sev iztikšanu un nosegtu maksājumus, man no ieņēmumiem bija jāatskaita vienas nedēļas peļņa. Tas bija tad, kad Latvijas naudā pelnīju 280 latu nedēļā. Kā jau minēju, situācija gan var mainīties un gadās, ka peļņa kļūst ļoti maza. Latviešiem ir atvērti vairāki pārtikas veikali. Īrijā pērkam Latvijā ražotu krējumu, jogurtus un citu produktus,” stāsta E. Vasiļjeva.
Jāprot angļu valoda
Viņa piebilst, ka tagad Īrijā darbu vairs tik vienkārši nevar dabūt, ja neprot angļu valodu. “Agrāk angļu valodas zināšanām darba devēji lielu vērību nepievērsa, jo trūka strādnieku. Tagad Īrija ar iebraucējiem ir pilna un uzņēmējiem palielinājusies izvēle. Es pati aizbraucu uz Īriju, nezinot angļu valodu, jo skolā biju mācījusies vācu valodu. Turklāt sēņu lasīšanā man angliski tikpat kā nevajadzēja runāt. Pašu saimnieku redzējām maz, bet strādnieki savā starpā sarunājās latviski un krieviski. Tagad mazliet angļu valodu esmu iemācījusies. Braucējiem uz Īriju to vajadzētu prast vismaz tādā līmenī, lai varētu atbildēt uz jautājumiem darba intervijā,” apliecina E. Vasiļjeva. Viņa nožēlo, ka angļu valodu nav pratusi pirms ierašanās Īrijā. Tad Edīte varētu strādāt par frizieri un nopelnīt daudz vairāk. Tāda iespēja viņai bijusi.
Atbraucējus viesos neaicina
Kaut arī Edīte svešumā pavadījusi vairākus gadus, ilgas pēc Latvijas nav rimušas. Tās nav spējis nomākt pat sadzīves komforts. “Cilvēks ir cilvēks. Mainot vidi, nevar uzreiz aizmirst iepriekšējo dzīvesvietu. Pēc aizbraukšanas uz Īriju pirmos trīs mēnešus ļoti skumu pēc Latvijas. Vakaros nereti uznāca dziļa nostalģija, gribējās pat raudāt. Kad iedomājos, cik tālu atrodos no Latvijas, ap sirdi kļuva jocīgi. Dažreiz uznāk tāda kā vientulības sajūta. Īri ir ļoti laipni un pieklājīgi, bet es jūtu, ka par mūsu klātbūtni viņi nav priecīgi. Mēs jau arī Latvijā par iebraucējiem īpaši nejūsmojam. Protams, gan latvieši, gan īri ir dažādi. Ir cilvēki, kuri ļoti normāli uztver mūsu ierašanos, un ir ļoti atturīgi īri. Naidīgu attieksmi gan neesam izjutuši. Varbūt kādreiz daži pusaudži atļaujas kādu ne visai viesmīlīgu izlēcienu. Skaidrs, ka viņi ģimenēs dzirdējuši mums ne visai glaimojošas sarunas un, kā jau pusaudži, nespēj dzirdēto paturēt sevī,” stāsta E. Vasiļjeva. Kopumā īri pret latviešiem ir pretimnākoši, tomēr uz savām mājām viņi atbraucējus neaicina.
Īrijā rod drošības sajūtu
E. Vasiļjeva atzīst, ka Īrijā ir labāk sapratusi, ko nozīmē cilvēkam justies pilnīgi brīvam. “Kādreiz biju dzirdējusi teicienu: “Amerikā es esmu brīvs!” Domāju — nu un, arī mēs Latvijā esam brīvi. Tomēr tas ir citādi. Īrijā man ir drošības sajūta, kādas nav Latvijā. Mana māsa dzīvo Rīgā, un es mēdzu viņu apciemot. Man pa Rīgas ielām un parkiem līdz vēlam vakaram ir bail staigāt. Īrijā tādu nedrošību nejūtu. Kad lasīju sēnes, mūsu mājas ārdurvis nekad nebija aizslēgtas, jo cilvēki no darba atgriezās dažādā laikā. Mūsu mājai tuvumā atradās vairāki krodziņi jeb pabi, kā tos sauc īri. Ja arī gadījās, ka kāds skurbulī sajauca durvis, tad cilvēks atvainojās un, kārtīgi durvis aizvēris, aizgāja. Man līdz šim laikam nekas nav nozagts, un neesmu dzirdējusi, ka kaut kas tāds citiem būtu noticis. Savukārt veikalos pārdevēji tūlīt pienāk klāt un laipni apvaicājas, vai nevar palīdzēt. Sākumā man tāda izturēšanās šķita ļoti neparasta. Lielveikalos es varu preces aplūkot, cik ilgi gribu. Neviens mani neuzmanīs un neskatīsies, vai negrasos kaut ko nozagt. To visu izjust ir patīkami. Latvijas veikalos esmu saskārusies ar citādu attieksmi,” atzīst E. Vasiļjeva.
Pēc viņas domām, Latvijas masu informācijas līdzekļu materiālos par kautiņiem krogos un pat rasistiska rakstura uzbrukumiem latviešiem ir daudz pārspīlējumu. “Arī es ar paziņām apmeklēju vairākus pabus. Man šķita, ka tajos valda liela garlaicība. Visi sēž pie alus kausiem un kaut ko sevī domā. Zinu gadījumu, kad paši latvieši sadzērušies izraisīja kautiņu ar īriem, bet, protams, visu jau es nevaru zināt. Skaidrs vienīgi tas, ka, tāpat kā Latvijā, arī Īrijā ir dažādi cilvēki,” secina E. Vasiļjeva. Viņu patīkami pārsteidzis kārtības sargu delikātums. “Īrijā policiju sauc par gardu. Kārtības sargi ir ļoti pieklājīgi un visus pārpratumus cenšas noskaidrot ar laipnību. Ja gadās nomaldīties lielākā pilsētā, var droši iet pie tuvākā garda un lūgt padomu. Viņš visu parādīs un izstāstīs. Arī viņu attieksme pret iereibušiem autovadītājiem ir maigāka. Zinu gadījumu, kad kārtības sargi apturēja automašīnu, kuru vadīja iedzērusi autovadītāja. Gardi painteresējās, vai viņa pati spēs aizbraukt līdz mājām vai vajadzēs viņu aizvest. Latvijā tāda attieksme šķiet neticama,” secina E. Vasiļjeva.
Viņa atzīst, ka daudzi latvieši Īrijā nolēmuši palikt visu mūžu. “Pašlaik liela daļa atbraucēju pērk mājas. Cik esmu novērojusi, visvairāk tās iegādājas lietuvieši. Arī daudzi latvieši bankās ņem kredītus mājas pirkšanai. Aizdevumu nav grūti dabūt. Jāaiznes uz banku, kurā ieskaita darba algu, izziņa par to, kur strādā, un nekādu problēmu vairāk nav. Lielākoties visu mūžu palikt Īrijā nolemj tie latvieši, kuri uz šo valsti aizbraukuši ar visiem bērniem,” saka E. Vasiļjeva.
Darbu rokās nevienam neieliek
Viņa piebilst, ka ne jau visiem atbraucējiem veicas. Dažu neveiksmes var izskaidrot ar viņu pašu neuzņēmību. “Kādam manam paziņam atbrauca radinieks un vēlējās, lai viņu iekārto darbā. Pats atbraucējs nekur negāja un neko nemeklēja, bet sēdēja mājās un skatījās televizoru, gaidīdams, kad viņam nosauks atrasto darbavietu. Arī angļu valodu viņš neprata. Kādu laiku padzīvojis un paguvis Īrijas radiniekam apnikt līdz nāvei, viņš aizbrauca atpakaļ uz Latviju,” stāsta E. Vasiļjeva.
Vēl strādniece Īrijā pārliecinājusies, cik ļoti cilvēkus spēj pārvērst vide un lielāka peļņa. “Man žēl to cilvēku, kuri, sākuši pelnīt daudz vairāk, sāk sevi iztēloties par pasaules centru. Vēl nesaprotu, kā daži atbraukušie latvieši savstarpējās sarunās īrus var saukt par stulbeņiem. Viņi taču pie īriem ir aizbraukuši! Tad arī vajag cienīt viņu zemi. Ir novērota arī pretēja attieksme. Daži, mazliet pabaudījuši Īrijas komfortu, nekautrējas nievājoši izteikties par Latviju. Tā tomēr ir mūsu dzimtene. Es Latviju mīlu un pēc kāda laika noteikti atgriezīšos dzimtenē. Latvijā dzīvo mani bērni un mazbērni, un arī mana vieta ir te,” apgalvo E. Vasiļjeva.
