Pirmdiena Šodien ir pavisam silts, tikai mīnus desmit grādu. No rīta krastā izkāpa divas cilvēku grupas. Kaut ko būvē, izskatās ziemošanas vietu. Tie, kas tā nabadzīgāk apģērbti, bieži atceras kaut ko par māti un kāš savējiem kaimiņiem cigaretes.
Pirmdiena
Šodien ir pavisam silts, tikai mīnus desmit grādu. No rīta krastā izkāpa divas cilvēku grupas. Kaut ko būvē, izskatās ziemošanas vietu. Tie, kas tā nabadzīgāk apģērbti, bieži atceras kaut ko par māti un kāš savējiem kaimiņiem cigaretes.
Otrdiena
Šodien pie mūsu bara atnāca ciemiņi. Nosauca sevi par vāciešiem un pacienāja mūs ar banāniem. Garšīgi.
Trešdiena
Vakar vakarā mūsu baru apciemoja krievi. Pacienāja ar ugunīgo ūdeni un sauca mūs par cūkām. Pēc trešas glāzītes ar knābi iekritu kupenā. No rīta secināju, ka katra mana acs skatās uz citu pusi. Varbūt banānus pārēdos?
Ceturtdiena
Gāju pie krieviem. Cilvēks lāčādās parādija ar roku vāciešu virzienā un teica: “Velc banānus, cūka, tad ieliešu!” Viņu sauc Kostja. Ļoti sirsnīga personība. Šoreiz es gulēju kupenā kopā ar viņu.
Svētdiena
Vācieši dod banānus aizvien negribīgāk.
Otrdiena
Vakar vācieši vispār nedeva banānus. Es no viņiem nospēru kaut kādu dzelzs gabalu ar vadiem un atnesu to Kostjam. Viņš teica, ka cūka malacis, un ielēja man glāzi spirta. Tad turpinājam dzert par veiksmīgu biznesu. Kupenā gulēt negājām — Kostja iemiga pie galda, bet es tā arī nevarēju tikt līdz durvīm.
Trešdiena
Šodien vācieši atnāca pie krieviem un pieprasīja atdot antenu. Kostja teica šiem pa krieviski: “Banānu jums, bet ne antenu!” Vācieši banānu nepaņēma un aizgāja tukšām rokām.
Pievakarē vācieši atnāca pārmeklēt mūsu baru. Meklēja mani, lai novilktu ādu. Nu tā neko nodokļi biznesmeņiem!
Ceturtdiena
Naktī, kad visi gulēja, pārvēlu uz krievu nometni visas vāciešu mucas ar dīzeļdegvielu. Vāciešiem sacēlās panika. Tāds liels, rižs vācietis šāva no ieroča un bļāva: “Krievu cūka — partizāns! Muļķis! Nevajadzēja banānus žēlot!”
Piektdiena
Vācieši sēž bez degvielas un rācijas. Šodien mazliet piesala (mīnus četrdesmit), un viņi piekrita sēsties pie pārrunu galda. Es tagad dzīvoju Kostjas istabā. Viņš saka, ka biznesmenim vajadzīgs jumts.
Sestdiena
Pārrunas rit otro dienu. Vācieši sauc mani par krievu mafiozo. Izrādās, visas viņu mucas ar dīzeļdegvielu bija iezīmētas. Kostja parādīja vāciešiem dokumentus, pēc kuriem visas viņu mucas bija savāktas kā trofeja jau tālajā 1945. gadā, tanku divīzijas ģenerāļa Mirošnicenko iebrukuma laikā Špandai pilsētā.
Svētdiena
Krievi pārdeva vāciešiem mucu dīzeļdegvielas par desmit tūkstošiem marku un trīs kastēm banānu. Neko nesaki, banāni — labs uzkožamais! Izmantojot sniega vētru, aizgāju pie vāciešiem un pārvēlu mucu atpakaļ. Kāpēc — nezinu. Laikam principa pēc.
Pirmdiena
Krievi atdeva vāciešiem mucu par kaut kādu nelaimīgu tūkstoti marku un vīna pudeli. Ak dievs, kādus sūdus dzer tie vācieši!
Trešdiena
Krievi par dīzeļdegvielu pieprasa rubļus, bet vāciešiem ir tikai markas. Kostja noorganizēja valūtas biržu. Markas kurss sāka ļoti kristies. Šodien par vienu rubli var nopirkt 17 657 markas.
Sestdiena
Vācieši prasa dīzeli kredītā. Kostja teica, ka padomāšot, bet tikmēr piedāvaja viņiem sniegt humanitāro palīdzību — viena glāze dīzeļa dienā.
Man paskaidroja, ka šī humānā akcija paceļot mūsu prestižu. Mda… Nu, sarežģīta tā lieta — bizness.
Svētdiena
Vāciešu sievietes prasās pie mums piestrādāt. Viņas var saprast: pie mums ir silts un ļoti jautri. Bet tagad, šķiet, būs vēl jautrāk.
Pirmdiena
Kostja paziņoja, ka vāciešiem neesot demokrātijas. Un viņam ir pilnīga taisnība!
Vācu priekšniekam pretīga fizionomija. Un vispār viņš ir tāds žmogs — par lieku miljonu marku nožņaugties gatavs.
Otrdiena
Kostja tā arī neņemas apskaidrot vāciešiem, kā veido demokrātiju, un viņi kaujas jau otro dienu. Bet mēs skatāmies. Interesanti! Es šodien uzliku uz rižā 300 tūkstošu marku, bet nabadziņam jau paša kautiņa sākumā iebelza ar ķebli pa galvu. Rižais nokrita ar degunu kupenā. Tālākā demokrātijas veidošanā viņš nepiedalījās.
Trešdiena
Lai top bizness! Rubļa kurss vēl aizvien ceļas. Man iedalīja atsevišķu kabinetu ar apsardzi. Ko padarīs, vācieši diezgan mežonīga tauta: bradā te pie mūsu teritorijas ar cirvjiem. Kā tad, gaidi, kamēr iziešu bez apsardzes!
Piektdiena
Kostja man parādīja rižā parakstu uz lapiņas. Tagad mana drauga īpašumā ir barona Šnapsa ģimenes pils un teritorijas. Pats rižais iebilda pret tādu privatizāciju, bet viņa biedri viņam parādīja ķebli, un rižais ātri piekrita.
Trešdiena
Ziemošanai pienāk beigas. A, žēl! Pilnīgi iespējams, ka vāciešiem vēl palika pārītis — citu ģimeņu firmas un bankas. Kostja pierunā mani braukt viņam līdzi uz Krieviju. Saka, ka tieši tagad viņa valstij vajadzīgi tādi godīgi biznesmeņi kā es.
Bez Datuma
Ardievu, Antarktīda! Runā, ka Krievijā daudz darba. Kostja teica, ka blakus Krievijai dzīvo ne tikai vācieši, bet arī dažādas citas tautas. Tas labi. Tāpēc ka vācieši mani pārak labi zina. Bet ar pārējiem mums atliek tikai iepazīties.
Pu-u-uiši-i!.. es nāku pie jums!
No interneta
