72. turpinājums. Nebeidzama apsveikumu straume plūda no visas pasaules, un avīzes trīs gadus pēc tam publicēja turpinājumos šos apsveikumu tekstus, tā arī nepagūstot visu nodrukāt.
72. turpinājums.
Nebeidzama apsveikumu straume plūda no visas pasaules, un avīzes trīs gadus pēc tam publicēja turpinājumos šos apsveikumu tekstus, tā arī nepagūstot visu nodrukāt. Īpaša kulminācija Staļina ģenialitātes spodrināšanā sekoja saistībā ar Dabas pārveidošanas plāniem, kam tālākais turpinājums bija kompartijas 19. kongress un tā priekšvakarā publicētie Staļina darbi valodniecībā un ekonomikā. Kaut pašā kongresā Staļins tikai noslēgumā teica īsu uzrunu, tās teksts sastāvēja no labi izslīpētiem un kodolīgiem formulējumiem, kurus pēc tam visi lektori citēja līdz absurdam, ne nieka nebēdādami, ka saturiski šie citāti galīgi neiederas jautājumos par baltu filoloģiju, sengrieķu traģēdijām vai latviešu varoņteikām. Ka šāda pasniedzēju uzvedība balstās cilvēku bažās par savu pastāvēšanu, nebija grūti konstatēt daudzajos piemēros. Bija lektors, lasīja mums dziļas zinātniskas lekcijas, un pēkšņi nebija lektora. Pazuda. Pēc tam vietā nāca kāds cits, kurš prata tikai porpelēt no uzrakstīta teksta. Starp lektoriem bija daudz ebreju, kurus pārņēma panika, kad sākās tā sauktā ārstu lieta, jo neviens nevarēja ne nosapņot, kurā brīdī viņš tiks apvainots sadarbībā ar starptautisko buržuāzisko cionistu organizāciju “Joinit”. Pavisam kādas divas vai trīs nedēļas ilga šī pretebreju kampaņa, bet mēs skaidri redzējām, cik drūms tolaik izskatījās visu cienītais aizrobežu literatūras pasniedzējs Mihails Šmulovičs, kad, kājas protēzi čīkstinādams, gāja pa institūta gaiteni. Viņš bija karojis Sarkanarmijas rindās, tur ticis smagi sakropļots, bet šis fakts nebūt nepalielināja viņa drošību, jo tolaik kurš katrs nesekmīgs students varēja savu pasniedzēju apsūdzēt čekā vienalga par ko, vislielākās nejēdzības ieskaitot. Mēs savā jaunībā varbūt pat nesapratām, kad studentu skaitā nezin no kurienes tika “ierakstīti” kaut kādi noslēpumaini jaunekļi, mazliet vecāki par citiem. Sēdēja auditorijās un cītīgi pierakstīja visas lekcijas, bija mazrunīgi, uz jautājumiem atbildēja, ka esot tikko demobilizēti no armijas, tāpēc gribot atsākt senāk pamestās studijas. Pasēdēja kādu mēnesi un pēkšņi atkal pazuda. Faktiski šādi “nosebojušies” jaunekļi mēdza parādīties jau Cesvaines vidusskolā, pāris nedēļas ar vienu tādu noslēpumainu tipu nosēdēju vienā solā. Man teica, ka bijis jūrnieks, deva slepus lasīt pornogrāfiskas dzejas, demonstrēja savu prasmi stenografēt, bet tad nozuda tikpat pēkšņi kā uzradies. Toreiz mums ne prātā nenāca, kas tie par dīvaiņiem, viņu patieso uzdevumu saprotu tikai tagad. Ja šāds viltus students konstatēja, ka tāds un tāds lektors pieļauj ideoloģiska rakstura kļūdas, tad rezultāts varēja būt tikai viens. Reiz stāstīja, ka pat vecajam Kirhenšteinam slepus viņa lekcija tikusi ierakstīta magnetofona lentē, pēc tam profesoram it kā aizrādījuši, ka viņš kaut ko pateicis ne gluži pareizi. Uz to Kirhenšteins atbildējis:
— Tā mašīna melo!
Nuja, bet citi mirstīgie vis tā nedrīkstēja atbildēt pat anonīmu sūdzību gadījumos.
Ja cilvēkiem smadzenes tiek skalotas dienu no dienas, tad kaut kas tomēr mainās pašā īstenības uztverē. Cilvēks tā radīts, ka viņš vienmēr prot sameklēt argumentus vienas vai otras parādības attaisnošanai. Ir jānāk lieliem satricinājumiem, lai mainītos domāšana pretējā virzienā. Mans skolas direktors Vladislavs Balodis bieži mēdza atkārtot, ka savi plankumi esot pat uz Saules.
Turpmāk vēl.
