Dievnams joprojām atvērts visiem

Šonedēļ atzīmējam ceturto adventi. Par to, kādas pārdomas raisa šis laiks, sarunājāmies ar Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītāju Ediju Kalekauru.

Valmieras Sv. Sīmaņa evaņģēliski luteriskajā draudzē Edijs Kalekaurs kalpo sešus gadus. Viņa izcelšanās ir Smiltenes novada Apes puse, kur dzīvo viņa vecāki, brālis, radi. Protams, arī vecie, labie draugi. “Parasti Apes apmeklējums man ir īss un kluss. Savādi, bet daudzus cilvēkus vairs nepazīstu. Tagadējie divdesmitgadnieki vēl nebija dzimuši, kad es pārcēlos no Apes. Maniem vecākiem ir lauku īpašums pie Igaunijas robežas. Kā robežšķirtne starp valstīm ir Vaidavas upe. Ir kluss sapnis upes krastā uzcelt nelielu un vienkāršu būdiņu, kur aizbēgt no pasaules uz mirkli klusai, netraucētai meditācijai. Ceru, ka Dievs dos iespējas, ka tas var īstenoties. Pēc sajūtām, to ļoti vēlētos. Ja īstenosies, tas būs Dieva brīnums. Pasaulē no civilizācijas norobežotas vietas kļūst arvien pieprasītākas. Cilvēki, tāpat kā Jānis Kristītājs, bēg “tuksnesī”. Prom no ērtībām, lai pabūtu ar Dievu, sevi un dabu,” iesāk E. Kalekaurs.

Savukārt Valmiera ir vienīgā vieta pēdējo 22 gadu laikā, kur viņš jūtas kā mājās. “Šeit man ir mājas sajūta. Protams, īstās mājas kristiešiem ir Dieva valstība, bet es mīlu Valmieru. Esmu dzimis un uzaudzis Apē, bet Valmiera man kļuvusi tikpat mīļa. Arī draudzi esmu iepazinis, iemīlējis. Esmu priecīgs un no visas sirds pateicīgs Dievam. Man šķiet, ka valmierieši man ir ļoti dārgi. Ceru, ka būs iespēja to aizvien vairāk apliecināt ne vien ar vārdiem, bet arī darbiem,” viņš papildina.

Pārdomas adventes laikā

Mācītājs stāsta, ka ir vairāki atšķirīgi skaidrojumi adventes jeb adventa svētdienām. Katrs akcentē kaut ko mazliet citu. “Es aicinātu padomāt par jautājumu, ko uzdeva jau minētajam Jānim Kristītājam. Kas tu esi? Tas nav jautājums pēc vārda un uzvārda vai ģimenes stāvokļa. Pat ne amata vai tā, ko tu pats par sevi domā. Mēs varam daudz ko par sevi iedomāties. Vai ne? Tas ir dziļāks jautājums. Jautājums par tavu identitāti. Kas ir tas, kas paliks pāri, kad tev atņems visu, kas tev ir? Stāvokli sabiedrībā, naudu, mantu, veselību, ģimeni, tai skaitā dzīvību. Kas paliks, tas arī tu esi. Es esmu kristīts Dieva bērns. Šo neviens nevar atņemt. Kas esi tu? Tas ir jautājums šajā adventā,” norāda mācītājs.

Daudziem cilvēkiem, kuri apmeklējuši baznīcu un dzirdējuši tajā mācītāja E. Kalekaura sprediķus, noteikti būs radies jautājums, kāds ir bijis viņa ceļš līdz kļūšanai par mācītāju. “Laikam jau jāsāk ar to, ka vēlme kļūt par mācītāju vēl nenozīmē, ka visi, kas vēlas, par tādiem var kļūt. Tas ir aicinājums, kas nāk no ārpuses, bet nav pretrunā ar iekšējo aicinājumu. Mani uz to mudināja daudzi cilvēki. “Tev būtu jākļūst par mācītāju. Vai neesi domājis par mācītāja amatu?” tā man sacīja daudzi. Tai skaitā jau tolaik esošie mācītāji. Pamazām atnāk arī iekšējs aicinājums. Bet varbūt tiešām? Mans ceļš uz mācītāja amatu ir bijis caur dziļu bezdievību. Ir dziesma, kuras vārdi manu stāstu labi raksturo. “Tālu biju aizstaigājis, skaistus dārzus izbradājis. Daudzas sirdis sāpinājis, no Tēva aizgājis! Dubļu peļķēs mazgājies, maldugunīs sildījies. Savās kļūdās sapinies. Visā vīlies! Dvēs`le sauca izsalkusi. Dzīvā ūdens izsalkusi. Sirds man gura klusi, klusi. Nosalusi!”,” atbildi sniedz mācītājs.

Tāpat kā citi dievnami, arī Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca visu šo laiku ir bijusi atvērta kā vakcinētajiem, tā nevakcinētajiem, taču savi ierobežojumi apmeklētājiem tomēr ir jāievēro, tas pamatā attiecas uz distances ievērošanu un apmeklētāju skaitu. “Sertifikātus neprasām. Viss notiek tā saucamajā “sarkanajā režīmā”. Dievnams atvērts visiem, bet aicinām stingri ievērot noteikumus. Tie ir visiem zināmie divi metri vienam no otra, baznīcā jāatrodas maskās, nedziedam. Ir ierobežots laiks, ko pavadām dievnamā. Vienlaicīgi uzturēšanās dievnamā ne vairāk kā 60 cilvēkiem,” papildina E. Kalekaurs.

Īstu dievkalpojumu var piedzīvot tikai klātienē

Ir dzirdēts, ka arvien biežāk no baznīcām tiek pārraidīti dievkalpojumi, ko translē arī internetā, televīzijā, taču tas nav tas pats, kas klātienes apmeklējums dievnamā. “Esam translējuši internetā. To nevar saukt par dievkalpojumu. Dievkalpojums ir iespējams tikai klātienē. Tā ir vieta, kur Dievs kalpo mums. Ir daudz risinājumu, kā to var īstenot. Piemēram, mazi ģimeņu dievkalpojumi. Katrai ģimenei atsevišķi. Kaut katru dienu. Nāciet, jautājiet, prasiet un darīsim. Šis ir laiks, kas katram arī parāda, cik Dievs un Viņa īpašā klātbūtne dievkalpojumā tev ir svarīga. Cik esi gatavs darīt, lai to svinētu. Tas parāda cilvēka baznīcas izpratni. Dievkalpojums internetā – tas ir tik daudz, lai vispār nepazaudētu saikni ar kādu daļu no draudzes. Tas nav nopietni, bet tas nav arī pilnīgi noniecināms,” uzskata mācītājs.

Sarunas laikā nedaudz pieskaramies tematiem par sabiedrības šķelšanos un grūto laiku. Mācītājs uz to visu mudina paraudzīties no citas puses. “Jūs domājat, ka šis tiešām ir grūts laiks? Es arī par to domāju. Varbūt esam vienkārši vāji palikuši? Es varu ieteikt to, kam lielākais vairums neticēs. Meklē, iepazīsti un uzticies Dievam. Kļūsti par Dieva draugu. Ja tu gribi pats būt dievs un visu turēt savās rokās, visu kontrolēt, paredzēt, atrisināt, tad šī dzīve kļūst grūta. Bet, ja tu ļauj Dievam būt Dievam, tad kļūst viegli. Ja cilvēks iemācās uzticēties visuvarenam un mīlošam Dievam un ļauties Viņam, tad nav grūti. Vai tas nozīmē, ka man nekad nav grūti? Nē, ir grūti. Bet vienmēr tad, kad atkal esmu centies pats sevi iecelt Dieva vietā un zaudējis uzticēšanos Viņam. Mēs pat izstieptu roku, kurā satverta papīra lapa, nevaram ilgi noturēt. Roka nogurst. Tad kā lai notur visas nebūšanas savās rokās un kontrolē? Tas ir neiespējami. Gribi mocīties? Mokies. Tā ir tava izvēle uzticēt Dievam vai pašam nest grūtumu,” ar lielu pārliecību viņš izsaka viedokli.

Kā sabiedrības locekļiem atkal kļūt vienotākiem, tāda viegla ceļa un vienas receptes nav, taču šajā ziņā tieši baznīcai ir milzīgs potenciāls un iespējas. “Baznīcai ir ne tikai potenciāls un iespējas, bet arī tūkstošiem gadu uzkrātā pieredze. Ir, bet ar redzējumu nepietiek. Tas ir jāīsteno, bet tas nenotiek bez mums pašiem. Tas saistās ar pārmaiņām mūsos, bet mainīties negribam. Baidos, ka būsim spiesti mainīties tikai tad, kad viss būs slikti. Negribētos, protams, līdz tam nonākt, bet var būt ļoti slikti. Es teiktu, ka jāsāk ar atgriešanos pie Dieva. Patiesu, īstu grēku nožēlu, prāta un sirds pārmaiņu. Vispirms Dieva priekšā, tad cilvēku starpā. Tas ir pirmais solis, bet ne vienīgais.  Grēknožēla ir ceļš uz pazemību, bet bez tās nekas nesanāks. Vai tā notiks – nezinu. Bet baznīcai ir ko piedāvāt katram,” pamato E. Kalekaurs.

Par ko cilvēki varētu būt aizmirsuši ikdienas skrējienā, viņaprāt – Dievu.“Kad Kristus piedzima, viņu gandrīz neviens nepamanīja. Var jau sacīt, ka cilvēki aizmirsuši mīlestību, cieņu, pazemību utt. Kā teikt, var jau visādi gudri izrunāties un spīdēt ar intelektuālām atziņām par to, ko esam aizmirsuši, ko būtu jāatceras. Bet viss sākas un noslēdzas ar Dievu, kurš sevi pasaulei atklāj Jēzū Kristū. Jūsu pašu dēļ, lūdzu, nepaskrieniet dzīvē garām Dievam. No Viņa pazīšanas vai nepazīšanas, no mūsu attiecībām ar Viņu ir atkarīga mūsu pašu mūžība. Dievs Tevi aicina! Šodien. Kur atrast Dievu? Luters sacīja: “Ja gribi atrast Dievu, tev pa priekšu jāatrod baznīca!” Lūk, tai tad arī nepaskrien garām. Svētīgu jums visiem šo laiku!” novēl Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs.