Pirms gada vai varbūt diviem redakcijā ienāca kāds vīrs, kurš aizrāvās ar ezoteriku.
Pirms gada vai varbūt diviem redakcijā ienāca kāds vīrs, kurš aizrāvās ar ezoteriku. Runājām arī par Valku. Sākumā pasmējos, kad viņš teica — krogs ir tā vieta, kas padara pilsētu dzīvu. Un Valka uzplaukšot vien tad, kad te būs vieta, kur cilvēki var aiziet, apmainīties ar enerģiju. Te nav runa par piedzeršanos, bet par iespēju cilvēkiem iziet ārpus mājas. Šos vārdus atcerējos šopirmdien, kad rajona padomes informatīvās sanāksmes laikā iesākās diskusija par ēdināšanas servisu Valkā. Svētdien padomes speciāliste izbaudīja neērtības sajūtu, jo nebija kur aizvest pusdienās ārzemju viesus. Vienīgā vieta, kur brīvdienās varētu paēst, ir viesu nams “Otrā elpa”, taču tieši tajā svētdienā tur bijis bankets. Risinājums jau atradies, taču ne par mūsu spējām izkļūt no ikvienas situācijas būtu jāpriecājas. Domāju, ne mazums valcēniešu jutušies līdzīgi, kad saviem viesiem vai uz ielas satiktam iebraucējam jāatzīt, ka nav te īsti kafejnīcu, kur pasēdēt, pavakariņot, padejot. Mani izbrīna apgalvojums, ka Valkā jau kafejnīcas izputētu, jo kurš tad tās apmeklētu. Dīvaini, te dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku, te blakus ir otra pilsēta. Krodziņi mēdz būt ne tikai lielās pilsētās, arī mazapdzīvotās vietās -— ceļmalās un laukos.
Valka pēdējos gados tiek slavināta par starptautisku kultūras pasākumu centru, ir sapņi par starptautisko studentu pilsētu, par tūristu piesaistīšanu. Tas, protams, ir jauki, ka Valku atpazīst pēc šeit rīkotajiem pasākumiem, taču ar kādām domām cilvēki, kuri nav varējuši šeit paēst, aizbrauc? Manuprāt, kultūras darbinieki no savas puses dara visu, lai Valka skanētu, domes amatpersonu rūpes būtu meklēt veidus, lai veicinātu servisa nodrošināšanu. Protams, nevar dome piešķirt līdzekļus uzņēmējam, kurš piekristu atvērt kafejnīcu, taču pretimnākoša attieksme un cita veida palīdzība gan ir iespējama.
Varbūt vīrietim, kurš paredzēja pilsētas nākotni, ir taisnība — Valka uzplauks tad, kad te būs vieta, kur darbdienu vakaros vai brīvdienās vidēja gadagājuma cilvēkiem aiziet, lai atslēgtos no ikdienas, lai paēstu vakariņas, iedzertu glāzi kokteiļa vai tasīti kafijas, satiktos, parunātos. Pilsēta būs dzīva, kad rosīsies vietējie, nevis tajās pāris dienās gadā, kad te sabrauc teātra ļaudis vai dejotāji no malu malām.
