Mazsalacā, Valtenberģu muižas parkā, pirmo reizi Latvijā mūziķi kopā ar zinātniekiem īstenoja multimediju projektu — vides jeb ambientās mūzikas koncertu «Dabas koncertzāle — Osmoderma eremita».
Mazsalacā, Valtenberģu muižas parkā, pirmo reizi Latvijā mūziķi kopā ar zinātniekiem īstenoja multimediju projektu — vides jeb ambientās mūzikas koncertu “Dabas koncertzāle — Osmoderma eremita”. Koncertā apvienojās mūzika, attēls, dzeja un daba.
Uz šo saietu pulcējās daži simti interesentu ne tikai no visiem Vidzemes rajoniem, tostarp arī no Valkas, bet arī viesi no tālienes. “Mūsu mērķis ir cilvēka un dabas tikšanās. Tas varbūt skan paradoksāli, jo arī cilvēks ir dabas sastāvdaļa, tomēr cilvēka evolūcija laika gaitā ir rādījusi gluži pretējo. Jautājums ir, vai mēs varam iekļauties dabas ritmā. Domāju, ka varam vismaz mēģināt,” saieta mērķi centās formulēt mūziķis Ingus Ulmanis.
Nenositiet pirmo, ko ieraugāt
Dzejnieka Pētera Brūvera stāstu par lapkoku praulgrauzi caurvija mūzika, kuru radīja Latvijā pazīstami mūziķi Kaspars Tobis, Ingus Ulmanis, Gints Sola, Kārlis Freibergs, Eduards Klints, Uģis Prauliņš, Aigars Voitišķis, Māra un Valdis Muktupāveli un Anrijs Grīnbergs.Koncerts sākās saulrietā, pusdesmitos vakarā. Vides mūzikas novirziens ir jauns pieteikums Latvijas mūzikas kopainā. Koncerta vizuālo tēlu veidoja prasmīgi izgaismotie Valtenberģu muižas parka koki. Vides filmu studija šim pasākumam īpaši bija safilmējusi materiālu par vabolēm koku dobumos. Ornitologs Otars Opermanis un ekologs Andris Soms bija sagatavojuši fotomateriālu digitālā formātā par Latvijas dabu.
P. Brūveris saietu atklāja ar praulgrauzim uzrakstītu himnu. Viņš uz vienu vakaru bija pārtapis par īstu praulgrauzi. Dzejnieks izteica cerību: ja līdz šim Latvijā mita 15 procenti visas zemeslodes praulgraužu, tad turpmāk to skaits varētu palielināties.
Skatītājiem visnotaļ interesants bija entomologu Dmitrija Teļnova, Voldemāra Spuņģa un Jāņa Gaiļa stāstījums par tiem kukaiņiem, kuri saieta laikā bija vērojami uz īpašu lukturu tīkliem.
“Es šovakar nelūdzu nevienu mīlēt un cienīt šo skaisto un reto kukaini, tomēr ļoti vēlos, lai jūs padomātu par šā un citu parku dabisko un kultūrvēsturisko vērtību. Pirms zāģējat kokus malkai, padomājiet par tiem kukaiņiem, kuri aiziet bojā,” aicina D. Teļnovs. Savukārt P. Brūveris šo aicinājumu ietērpa filozofiskā formā: “Nenositiet pirmo, ko ieraugāt.”
Saiets “Dabas koncertzāle” projekta “Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā” ietvaros bija pilnīgi nekomerciāls un nepauda nevienas partijas vai kāda politiķa uzskatus. Tā rīkošanu atbalstīja Pasaules Vides fonds, ANO Attīstības programma, Latvijas Entomologu biedrība, Vides filmu studija un “Platforma Records”.
Laikrakstam “Ziemeļlatvija” visplašāko informāciju par saieta norisēm sniedza projekta sabiedrisko attiecību speciāliste Aija Jakubovska.
Vabole liecina par labu saimniekošanu
Lapkoku praulgrauzis ir visvairāk aizsargātā kukaiņu suga pasaulē, un šogad tas ir izvēlēts par Latvijas gada kukaini. Kādreiz Eiropā plaši izplatītā 3,5 centimetrus garā, tumši brūnā skarabeju dzimtas vabole pašlaik ir uz izmiršanas robežas. Latvijā ir apzinātas vairāk nekā 100 šo kukaiņu dzīvesvietas. Lapkoku praulgrauzis sastopams visā Eiropā, bet Baltijas jūras reģionā lielākās populācijas atrodamas Zviedrijas dienvidos un Latvijā. Lietuvā zināmas tikai četras atradnes, bet Igaunijā — viena.
Liela nozīme šīs vaboles saglabāšanā ir īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tomēr tās dzīvo arī vecos parkos, alejās, parkveida pļavās, upju palienēs un dabiskos platlapju mežos arī ārpus aizsargājamo teritoriju robežām. Šā kukaiņa izmešus dabas draugi pirms diviem gadiem atrada arī Tāļa Lārmaņa apsaimniekotajās Gaujas palieņu pļavās. Lapkoku praulgrauzis ir ekoloģiski saistīts ar noteiktiem biotopiem, konkrēt, ar dobainiem lapu kokiem.
Šī vabole barojas ar prauliem. Tās attīstības cikls Latvijā ilgst apmēram četrus gadus. Kukaiņi visu šo laiku pavada koku dobumos. Pēc tam tie rudenī izveido kokonu, un nākamajā vasarā no tā izkūņojas pieaugušas vaboles. Lapkoku praulgrauža tēviņš nobeidzas tūlīt pēc pārošanās, bet mātītes — pēc olu dēšanas. Vaboles pa dienu ir aktīvas, taču slēpjas koku dobumos un reti parādās ārpusē. Lapkoku praulgrauzis maz lido un savā dzīvē nepārvar vairāk kā 200 metru lielu attālumu.
Latvijā šo kukaini apdraud dobumaino koku izciršana un dabiskā atmiršana, piemērotu kokaudžu izzušana, parku aizaugšana ar krūmiem, kūlas dedzināšana un lielie attālumi starp tam piemērotām dzīvesvietām. Lapkoku praulgrauzis ir dobumaino lapkoku karogsuga. Karogsuga ir noteiktas ekoloģiskās sistēmas visjutīgākā un vienlaikus arī visatpazīstamākā suga, kura liecina par visas ekoloģiskās sistēmas veiksmīgu pastāvēšanu. Karogsugas savā veidā ir noteiktu dabisku biotopu vēstnieki, kas zinātniekiem ļauj izsekot biotopa veselības stāvoklim un vienlaikus ir pietiekami pievilcīgas, lai tiktu izmantotas komunikācijā ar cilvēkiem, kuriem nav specifisku zināšanu. Tā Latvijā visiem zināma palieņu pļavu karogsuga ir ķikuts, bet mežā — melnā dzilna. Visā pasaulē ir labi pazīstamas tādas karogsugas kā vaļi un lielās pandas.
Dobums kokā kā sirmi mati cilvēkam
Lapkoku praulgrauža klātbūtne parkā liecina par saudzīgu un atbildīgu veca parka apsaimniekošanu. Mazsalacas Valtenberģu muižas parks var kalpot par labu piemēru citiem parku apsaimniekotājiem. Visiem veco muižas parku īpašniekiem allaž aktuāls ir jautājums, ko iesākt ar aizaugušajiem un nekoptajiem parkiem ierobežota finansējuma apstākļos. Lai praksē parādītu labu parka apsaimniekošanas paraugu Ziemeļvidzemē, Braslavas muižas parkā īstenos vairākus parka atjaunošanas darbus atbilstoši kultūrainavas vajadzībām un dabas aizsardzības prasībām.
Daudzi vecie muižu parki laukos ir nekopti un zaudējuši sākotnējo plānojumu. Daļa stādīto un kādreiz rūpīgi kopto svešzemju koku un krūmu jau iznīkuši, novecojuši un zaudējuši iecerēto dekorativitāti. Vietām stādītie krūmi tagad veido lielas audzes un nomāc citus augus. Tomēr tieši vecajos parkos vairāki koki ir sasnieguši ievērojamu vecumu, un nereti plašā apkaimē tie ir vienīgie koki ar dobumiem un kaltušiem zariem.
Lielākoties Latvijā ir ainavu tipa parki, un tajos nozīmīgākā ir noskaņa, ainavas mainīgums, dabiskums un pat nedaudz mežonības. Ainavu parkam nav raksturīga ģeometriska simetrija un sterila kārtība. Diemžēl lauku muižu parku apsaimniekotājiem bieži vien trūkst zināšanu un izpratnes par to, kā šāds parks ir veidots sākotnēji un kā to vajadzētu saudzīgi atjaunot visā tā daudzveidībā. Piemēram, cilvēki domā, ka dobumains koks ir slims, tāpēc tos izzāģē. Patiesībā jebkuram lapu kokam pēc noteikta vecuma sasniegšanas veidojas iekšējais dobums, un tikai dažkārt tas veido ārējo atveri jeb dobumu. Dobumains koks ir dzīvs un vesels vēl desmitiem un pat simtiem gadu — dobums lapu kokam ir tas pats, kas sirmi mati cilvēkam. Jāatceras, ka koku dobumi ir nozīmīga dzīves un vairošanās vieta daudzām putnu, sikspārņu un bezmugurkaulnieku sugām. Latvijā koku dobumos dzīvo vairāk nekā 250 vaboļu sugu, bet kopējais ar tiem saistīto bezmugurkaulnieku sugu skaits pārsniedz 500.
