Jūlija beigās Valmieras policijā nošautā Arņa Svitkas 24 gadus vecā sieva Lauma joprojām mazgā viņa drēbes cerībā, ka tūlīt pavērsies dzīvokļa durvis un mājās pārnāks mīļotais cilvēks un tētis četrarpus gadu vecajai meitai Diānai.
Jūlija beigās Valmieras policijā nošautā Arņa Svitkas 24 gadus vecā sieva Lauma joprojām mazgā viņa drēbes cerībā, ka tūlīt pavērsies dzīvokļa durvis un mājās pārnāks mīļotais cilvēks un tētis četrarpus gadu vecajai meitai Diānai un divgadīgajam dēlam Kristeram.
Lauma nespēj no gaiteņa izvākt mīļotā cilvēka virsdrēbes un apavus, jo viņai vajagot pieskarties tām un sajust vīra drēbju smaržu. Pagaidām, klusi slaukot pār vaigiem ritošās asaras, atraitne nezina, kā dzīvot tālāk, vien spēki jārod bērnu dēļ.
“Būtu laimīga, ja varētu kapos gulēt blakus Arnim,” klusi saka jaunā sieviete.
Nedēļu pēc Arņa bērēm intervijai ar “Ziemeļlatviju” piekrita Arņa vecāki Vija un Pēteris. Lai visi kopā dotos uz kapiem, pie vīra vecākiem no Valmieras bija atbraukusi arī Lauma ar bērniem. Šī pēdējā laikā man bija vissmagākā intervija, jo bija jāuzklausa stāsts par cilvēku izmisumu, bēdām, neizpratni, kā arī jāpalīdz atrast atbildes uz jautājumiem, kuru vietā ir vien bezkaislīga neziņa. Visu sarunas laiku Arņa tēvs stāvēja virtuves durvīs un klusi raudāja. Katru rītu viņš iziet uz mājas lieveņa un domās sasveicinās ar dēlu, kura mājas tagad ir turpat pār pļavu redzamajos kapos. Pēteris ir neizpratnē, kāpēc laikā, kad nav kara, no ieroča šāvieniem jāmirst nevainīgiem cilvēkiem.
Palikušas tikai siltas un skaistas atmiņas
Tuviniekiem atmiņas par Arni ir skaistas un siltas. Viņš bija labsirdīgs, kārtīgs, taisnīgs, atbildīgs, strādīgs, uzticams un mīļš cilvēks, kuram rūpēja savi tuvinieki. Viņš nekad ne no vecāku, ne savām mājām neaizgāja neatvadījies. Arī savā uz šīs zemes pēdējā dienā, pēc pusdienām aizejot no mājām, viņš kā parasti nobučoja sievu, bērnus un teica — līdz vakaram! Tie bija pēdējie vārdi, ko no vīra un tēta saņēma viņa vismīļākie cilvēki. Tikai tagad Lauma atceras, ka tajā traģiskajā dienā Diāna izmisīgi rāvusi tēti aiz rokām un nav gribējusi, lai viņš iet uz darbu. Katru vakaru meitene pirms gulētiešanas skatās debesīs un atvadās no tēta ar vārdiem: “Mēs tevi visi mīlam”. Mazais Kristers, kurš pēc izskata visvairāk līdzinās Arnim, vēl neaptver, ka nekad vairs neredzēs savu tēvu. Arī Lauma nespēj saprast, ka viņai no Arņa palikušas tikai atmiņas. Katru dienu pamostoties, jaunā sieviete domā, ko viņi abi darītu šodien, ja vīrs būtu dzīvs un būtu blakus. Lauma atzīst, ka viņai ir ļoti grūti Trikātā, jo viss te sāpīgi atgādina par vienā mirklī zaudēto laimi, cerībām un prieku. Kaut gan pēc apprecēšanās jaunā ģimene pārcēlās uz dzīvi pilsētā, Arnim Trikātas mājas bija sirdij vistuvākās. Te Arnis un Lauma pēc salaulāšanās Trikātas baznīcā svinēja arī savas kāzas. Katru brīvu brīdi viņi brauca pie vecākiem, lai palīdzētu un vienkārši pabūtu kopā. Arnis pats redzēja, kas jādara, un bez mudināšanas arī darīja. Lai gan Laumai tas nepatika, darbs policijā viņam bija sirdslieta. Sieva viņu vairākkārt bija brīdinājusi, lai viņš uzmanās, bet Arnis bija pārliecināts, ka ar viņu nekas nevar notikt.
Bet notika. Viņš sievai bija solījis, ka darbu policijā pametīs tikai tad, kad atradīs labāk atalgotu darbu.
Piekto kāzu jubileju atzīmē kā otras kāzas
Divas dienas pirms traģiskās bojāejas Arnis Laumai bija sagādājis negaidītu pārsteigumu, jo 28. jūlijā viņiem apritēja piektā kāzu jubileja. Laima atzīstas, ka tajā dienā jutusies tā, it kā otro reizi precētos. Arnis sievai bija piekodinājis, lai uzvelk baltu blūzi un garos, melnos svārkus. Pats viņš pie Laumas ieradās kāzu uzvalkā, limuzīnā, sievai pasniedzot viņas mīļākos ziedus — sarkanas gerberas. Viņi izbraukuši visas tās vietas, kurās pabija savā kāzu dienā, bet pēc tam atpūtusies kādā viesu namā. Lauma atzīstas, ka tas bijis neticami skaisti un kārtējo reizi pierādījis, ka viņi viens otru neprātīgi mīl. Pēc notikušās traģēdijas Lauma domā, ka tas bija Arņa atvadu sveiciens. Pat guļot zārkā, Arnim uz lūpām bijis viņa burvīgais un mīļais smaids. Ar to viņš spējis atbruņot visus, arī gadījumos, ja nav rīkojies pareizi. Mamma atceras, ka 3. klasē ziemā Arnis uz Trikātas skolu gājis pāri aizsalušajam skolas ezeram. Rīta pusē zēns atgriezies un teicis mammai, ka skola slēgta. Joprojām Vija redz viņa nevainīgo smaidu un vaļsirdīgo atzīšanos, ka uz skolu nav gājis tāpēc, ka gribējies pie mammas. Vijas atmiņās ir arī brīži, kad abi ar tēvu baidījušies no nelaimēm, kas varētu ar dēlu notikt. Aptuveni desmit gadu vecumā Arnis kopā ar vienaudžiem iemetis degošu sērkociņu mucā ar nezināmu šķidrumu. Tas uzsprādzis, stipri apdedzinot zēnam seju. Vija uztraukumā Arnim uz sejas uzlikusi jēlas olas, kas arī izglābis viņa dzīvību. Kādus gadus vēlāk Arnis guva nopietnu ievainojumu, krāmējot malku.
Tuvinieki negrib ticēt, bet acīmredzot Arnim liktenis bija lēmis tik ātri pamest viņus, tomēr savā īsajā dzīvē viņš paguva izdarīt daudz labu darbu.
Darbavieta par vīra bojāeju paziņo telefoniski
Bojā gājušā tuviniekiem joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu un neziņa par nākotni. Vija un Pēteris nolēmuši visu dzīvi rūpēties par sava mīļotā dēla ģimeni. Jaunie dzīvokļa iegādei bija paņēmuši bankas kredītu, kas vēl jāmaksā. Mamma bēdīgi secina, ka tikai tagad viņi bija sākuši vairāk atļauties, jo līdz šim, kamēr abi bērni bija maziņi, visas rūpes un līdzekļus vecāki tērēja viņiem. Nesen Arnis bija iegādājies automašīnu, lai kopā ar ģimeni varētu aizbraukt ne vien pie vecākiem, bet arī uz jūru. Lauma un Arnis visus darbus darīja kopā, bet viena nelieša raidītā lode izdzēsa sapņus un pārvērta dzīvi par elli.
Par vīra bojāeju Laumai tika paziņots telefoniski. Sākumā viņa domājusi, ka tas ir neveikls joks, un tikai pēc kāda laika aptvērusi notikušo. Pusnemaņā viņa aizbraukusi uz policiju, lai redzētu Arni un vēl beidzamo reizi mūžā sajustu viņa siltumu, taču sievieti neviens nelaida notikuma vietā, paskaidrojot, ka nošautie guļ asinīs. Lauma atpakaļ saņēmusi visas vīra mantas — arī asiņainu mobilo telefonu, ko pati viņam dāvinājusi. Neraugoties uz sirdssāpēm, Laumai par notikušo bija jāpaziņo arī vīra vecākiem. Joprojām viņa nesaprot, kur radies spēks un gudrība, lai to izdarītu pietiekami saudzīgi un mierīgi. Pirmajās traģēdijas dienās tuviniekiem solīts, ka viņi saņems psihologa palīdzību. Līdz ceturtdienai vēl neviens to nebija saņēmis, kaut gan tā visiem, īpaši Diānai un Laumai, ir ļoti nepieciešama. Pēc notikušā Lauma nespēj viena pati uzturēties dzīvoklī, tāpēc pie viņas uz maiņām uzturas draugi, mamma un māsa. Notikušo pārdzīvo arī Arņa gadu jaunākais brālis Valdis kopā ar savu ģimeni, Arņa un Laumas draugi. Visiem acīs lasāms tikai viens jautājums: “Kāpēc tam vajadzēja notikt un kāpēc ar Arni?” Lauma stingri ir apņēmusies — kad izskatīs slepkavas lietu, ja vajadzēs, viņa ies uz tiesu. Pagaidām Lauma un pārējie tuvinieki tikai eksistējot, jo pārāk sāpīgi ir samierināties ar notikušo.
