Kārķu pagasta zemnieku saimniecības “Jasmīni” īpašnieks Edmunds Juškevics pagaidām vienīgais Latvijā audzē Salēras šķirnes savvaļas zīdītājgovis.
Kārķu pagasta zemnieku saimniecības “Jasmīni” īpašnieks Edmunds Juškevics pagaidām vienīgais Latvijā audzē Salēras šķirnes savvaļas zīdītājgovis.
Pērnvasar viņš tās gaļas ražošanai atveda no Francijas.
Tā nav vienīgā nestandarta lauksaimniecības joma, kuru zemnieks attīsta savā saimniecībā. Savulaik “Ziemeļlatvija” jau informēja, ka E. Juškevics nodarbojas ar Eiropas staltbriežu audzēšanu. Pašlaik saimniecības platībās dzīvo apmēram 120 briežu. Vēl uzņēmējs ir izvērsis aitkopību, lai pierādītu, ka Latvijas tumšgalves gluži labi var iedzīvoties savvaļā.
“Cenšos strādāt dažādos virzienos, jo grūti paredzēt, pēc kādas produkcijas nākotnē palielināsies pieprasījums un ko būs izdevīgāk darīt. Ja darbojas vismaz trijās jomās, ir vairāk iespēju un samazinās risks,” saka E. Juškevics.
Govis skarbākam klimatam labi piemērojas
E. Juškevics skaidro, ka Salēras šķirne ir viena no lielākajām savvaļas zīdītājgovju šķirnēm un Eiropā pēc tām ir liels pieprasījums. Šoziem viņš pārliecinājies, ka Francijas kalnu savvaļas dzīvnieki Latvijas klimatā var labi adaptēties. “Pagājušajā vasarā no Francijas atvedu 17 grūsnas teles, trīs govis ar teļiem un vienu bulli. Ziemā telēm piedzima teliņi. Dzemdības noritēja ideāli, kaut bija 32 grādu sals. Veterinārārstiem nevajadzēja palīdzēt. Pie sala govis pierada. Visu auksto laiku tās atradās dabā. Aplokos ir tikai viens šķūnis, kurā dzīvnieki var atrast aizvēju. Adaptācija noritēja ļoti labi, un domāju, ka Salēras govis noteikti var audzēt Latvijas gaļas ražotāji. Ja tām problēmas nesagādāja tik barga ziema kā pagājušā, tad nav šaubu, ka šie dzīvnieki ir piemēroti Latvijas laika apstākļiem. Turklāt savvaļas govju kopšana nav tik darbietilpīga kā fermā izaudzināto liellopu aprūpe. Ja ir ganības ar kvalitatīu žogu un tajās ir ūdenskrātuve, saimnieks par govīm var neuztraukties. Viņam nav pie tām jāatrodas katru dienu, jo šie dzīvnieki ir ļoti patstāvīgi. Visu vajadzīgo govis atradīs pašas,” saka E. Juškevics.
Savvaļas govis audzē peļņas palielināšanai
Savvaļas govis saimnieks ir ievedis tajās pašās platībās, kurās mīt staltbrieži. Abi ganāmpulki sadzīvo ļoti labi. “Sākumā gan brieži izturējās aizdomīgi pret jaunajām kaimiņienēm, bet, redzot, ka nekādas briesmas nedraud, kļuva mierīgi. Brieži govis respektē, jo tās ir lielākas, bet konfliktu nav,” apliecina zemnieks.
E. Juškevics savvaļas govis iegādājās peļņas nolūkos, jo briežu uzturēšana prasa daudz līdzekļu. “Lai staltbriežu turēšanai sagatavotu platības tādā līmenī, kādas tās ir manā saimniecībā, jāiegulda liels darbs un daudz naudas. Ir vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi aploku sistēmas izveidošanai. Šķirnes saimniecībā nedrīkst būt mazāk par četriem aplokiem, bet ideāla ir astoņu aploku sistēma. Šī mērķa sasniegšana prasa simtiem tūkstošiem latu ieguldījumu. Viens metrs žoga vien izmaksā apmēram 10 latu. Es esmu pusceļā uz šo mērķī. Šonedēļ pabeigšu veidot sesto aploku un sākšu septīto,” saka E. Juškevics.
Gaļa ir kvalitatīvāka un dārgāka
Salēras šķirnes govis zemnieks gaļas audzēšanai izvēlējies tādēļ, ka tām ir augstvērtīga gaļa. “Kā visiem ekstensīvo šķirņu gaļas liellopiem, arī šīm govīm gaļa ir kvalitatīvāka nekā intensīvajā kopšanā nobarotajiem mājlopiem. Tiem uzkrājas tauki, bet tas kaitē kvalitātei. Ekstensīvo šķirņu dzīvnieku gaļa arī vairāk maksā. Saleras govis nav jāpiebaro ar spēkbarību, jo tās no savvaļā iegūtās barības tik un tā sasniedz 500 līdz 800 kilogramu svaru, bet buļļi — no 700 līdz 1200 kilogramiem. Es savu ganāmpulku piebaroju tikai ar sienu un vēl gatavoju skābsienu,” stāsta E. Juškevics.
Šo iemeslu dēļ pēc Salēras govīm Eiropas valstīs ir liels pieprasījums. “Es Latvijā pašlaik vienīgais kopju Salēras šķirnes govis. Lielā pieprasījuma dēļ tagad ir ļoti grūti nopirkt vaislas materiālu ganāmpulka izaudzēšanai. Ja kāds mūspuses lopkopis vēlas šādas govis, viņš var ar mani sazināties. Man vēl ir daži buļļi šķirnes dzīvnieku izaudzēšanai,” informē lopkopis.
Viņš piebilst, ka Salēras govis pēc rakstura ir ļoti miermīlīgas. Par to pārliecinājos arī es, pieejot varenam vērsim. Tā izskats gan bija diezgan draudīgs, bet stiprinieks par manu klātbūtni nelikās ne zinis. Šķiet, vērsi vairāk interesēja govju bara vadone, no kuras viņš neatkāpās.
“Salēras govis ļoti ātri pierod pie cilvēkiem. Arī Francijā kalnos tās var ātri atrast. Tur govīm kaklā ir uzkārti zvaniņi un, tiklīdz dzīvniekus pasauc, tie dodas cilvēku virzienā,” ar savvaļas govju raksturu iepazīstina E. Juškevics.
Sausums palielina izdevumus
Daži lopkopēji uzskata, ka dzīvnieku pirkšana ārzemēs ir ļoti sarežģīts process, jo jānokārto daudz birokrātisku formalitāšu. E. Juškevics uzskata, ka tas viss ir pārvarams. “Tās ir standarta procedūras. Kā visiem citur nopirktajiem mājlopiem, arī savvaļas govīm jāizveido karantīnas aploks, kur tās kādu laiku pēc atvešanas jātur. Man piedāvātās govis jau pirms ievešanas Latvijā atlasīja no vairākiem ganāmpulkiem Francijā un tur ievietoja karantīnas aplokā. Par to parūpējās kāda Šveices firma. Protams, pārbaudes jāveic un dokumenti jānokārto. Jānovērtē arī dzīvnieku eksterjers. Tā ir drošāk. Tad ir skaidrs, ka par lielu naudu nebūs nopirkts audzēšanai nederīgs dzīvnieks. Salēras šķirnes govīm ir augsta cena. Pērn viena govs maksāja 2500 eiro, bet bullis — 3500 eiro, ” saka E. Juškevics.
Viņš cer, ka izdotā nauda atmaksāsies. Šovasar gan laika apstākļu dēļ izdevumi ir palielinājušies. Sausuma dēļ aploku ganībās ir iznīcis jauniesētais zālājs. “Veltīgi iztērēta nauda,” zemnieks klusi noteic, vērojot sausajās smiltīs retus zāles kušķus. Zāles trūkuma dēļ lopkopis ir spiests uz ganībām vest sienu, kas bija sarūpēts ziemai.
Sadarbojas ar Latvijas Dabas fondu
Vismazākie dzīvnieki zemnieka saimniecībā ir aitas. Viņš tur 108 Latvijas tumšgalvu šķirnes aitas. “Šo ganāmpulku dalīšu divās daļās. Vienu daļu ganīšu Kārķu pļavās, kas ir bagātas ar bioloģisko daudzveidību. Tajās arī izveidošu žogu un ielaidīšu aitas, lai parādītu interesentiem, ka nelielās platībās, kas nepārsniedz 15 hektāru, ir iespējams audzēt aitas un vienlaikus efektīvi izmantot pļavas. Tas būs objekts apskatei. Šo darbu plānoju, sadarbojoties ar Latvijas Dabas fondu,” informē E. Juškevics.
Visas trīs jomas zemnieks attīsta ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Turklāt aitu, briežu un savvaļas govju saimniecībām ir piešķirts šķirnes saimniecību statuss. “Visu nepieciešamo lopbarību ziemai sagādāju pats savā saimniecībā. Audzēju graudus, ar kuriem piebaroju aitas un briežus. Daļu no pārpalikuma noglabāju nākamajam pavasarim kā sēklas materiālu, bet pārējos graudus izbaroju meža zvēriem. Aploku platībās man ir izrakti pieci dīķi, jo noteikumi paredz, ka katrā aplokā jābūt vismaz vienai vietai, kur dzīvnieki var padzerties,” stāsta E. Juškevics.
Izaudzētās govis gaļas produkcijas ražošanai saimnieks pārdod Zaubes kooperatīvam, bet aitas gaļas realizācijā sadarbojas ar nesen Latvijā izveidotu kooperatīvu, kas iepērk aitas gaļu un piegādā to Rīgas tirgotavām.
Staltbrieži — saimniecības lepnums
Eiropas staltbriežus zemnieks ir atvedis no Anglijas, Vācijas, Polijas un Ungārijas. Ganāmpulkā ir arī Latvijas brieži. “Visvērtīgākie ir divi no Anglijas atvestie staltradži. Tie maksāja visdārgāk. Pavisam ir iegādāti piecu asinslīniju šķirnes brieži. Tagad vērtēju, kuras asinslīnijas briežu selekciju turpināšu,” saka E. Juškevics.
Savvaļas govju audzēšana ļauj cerēt uz lielāku peļņu, bet brieži ir saimniecības lepnums. To skaistums pievilina daudzus interesentus. Vislabprātāk pie zemnieka no skatu torņa paraudzīties uz briežiem brauc bērni.
Ir gan gadījies, ka par briežiem interesi izrāda arī apkārtējos mežos dzīvojošie plēsoņas. Stiprā žoga dēļ tālāk par interesi viņi gan nav nokļuvuši. E. Juškevics stāsta, ka nereti žoga ārpusē redzētas vilku pēdas, bet šie zvēri ir ļoti tramīgi un sētas metāla pinums viņus atbaidījis. “Reiz bija atnācis arī lācis. Tam gan šāda žoga pārvarēšana būtu pa spēkam, bet, šķiet, pekainis bija paēdis. Vienu nakti pie žoga viņš pārgulēja un tad aizgāja,” stāsta zemnieks.
Lielākos zaudējumus uzņēmējam sagādāja 2005. gada vētra. “Tad brāzmas sagāza daļu žoga un vairāki brieži aizskrēja mežos. Visi neatgriezās. Iespējams, kāds no dzīvniekiem patrāpījās arī malumedniekiem pa šāvienam,” saka E. Juškevics.
Brīdis, kad briežu bars graciozi iznāk no biezokņa, tiešām ir brīnišķīgs. Brieži, kļūstot tramīgi no saimnieka sauciena, barā sāk auļot pa ganībām un drīz vien atkal ieskrien mežā. Tāda skata dēļ vien ir vērts apmeklēt “Jasmīnus”.
Vēl zemnieks nodarbojas ar mežsaimniecību, zemes apstrādi un medību tūrisma organizēšanu. Viņš pats ir mednieks un palīdz ārzemju jēgeriem saistīties ar Latvijas medību kolektīviem.
Pastāvīgi paaugstina kvalifikāciju
Saimniecībā strādā trīs pastāvīgie strādnieki un Edmunda ģimenes locekļi. Darbinieku nav daudz, tādēļ pašam saimniekam, lai tiktu ar visiem darbiem galā, dienā jāstrādā 16 stundu. Turklāt vēl laiks jāatlicina mācībām. “Katru gadu piedalos dažādos semināros. Lai prasmīgi saimniekotu, nepārtraukti jāpaaugstina kvalifikācija. Esmu mācījies briežu pārraudzības kursos, pēc kuriem ieguvu šo dzīvnieku pārrauga sertifikātu. Pastāvīgi lasu arī speciālo literatūru,” saka E. Juškevics. Viņš sevi pieskaita pie ekonomiski vidēji stipriem uzņēmējiem. “Mans mērķis nav lielas naudas pelnīšana. Protams, turpmākajā darbībā visas trīs lopkopības jomas turpināšu paplašināt, bet miljonāra stresu man nevajag. Par savu galveno uzdevumu uzskatu ģimenes nodrošināšanu ar iztiku,” atzīst E. Juškevics.
Aizraujas ar sportingu
Nav gan arī tā, ka viss laiks savvaļas govju un briežu audzētājam paiet darbā. Edmunda vaļasprieks ir sportings — šaušana pa lidojošiem šķīvjiem. “Šis sporta veids ir ļoti iecienīts Igaunijā. Pateicoties šim hobijam, man ir izveidojušies labi kontakti ar vairākiem Igaunijas medniekiem. Tā nav parasta šaušana pa lidojošu šķīvi, kad tas visu laiku tiek sviests noteiktā leņķī. Sportingā šķīvju sviežamās mašīnas ir novietotas dažādās vietās. Mašīnas dabā ir rūpīgi noslēptas, un to sviestie šķīvji lido dažādos virzienos. Ja agregāts ir novietots kalnā, šķīvis kā ērglis var krist no debesīm vai arī no ielejas uzšauties kā svece gaisā. Dažreiz šķīvji lec kā zaķi. To lidojumam var būt simtiem tūkstošu variantu. Sacensībās jābūt ātrai reakcijai un labai šaušanas prasmei. Man tāda šaušana mērķī šķiet ļoti interesanta, jo nekad neviena pozīcija neatkārtojas. Baltijā vistrāpīgākie šāvēji ir igauņi. Viņi tuvojas jau pirmajam desmitniekam pasaules mērogā. Es pašlaik Latvijas mērogā atrodos aptuveni 15 vietā, bet centīšos iekļūt starp desmit labākajiem,” saka E. Juškevics.
