70. turpinājums. Bet tās jau tikai mazas aloģiskuma nianses, ko svinīgos gadījumos izliekamies nemanām.
70. turpinājums
Bet tās jau tikai mazas aloģiskuma nianses, ko svinīgos gadījumos izliekamies nemanām.
Tas arī gandrīz viss. Cēlāmies kājās un ar aplausiem pavadījām sirmo rakstnieku un viņa pavadoņus. Bet durvīs iznāca maza aizkavēšanās, jo tur jau labu laiku stāvēja viens no tā dēvētā psihologu 4. kursa studentiem, mūžam steidzīgais mākslinieks un sportists Voldemārs Zaļmežs, draudzīgi iesaukts par Vovu. Zaļmežu es netieši iepazinu neklātienē jau agrāk, jo slimnīcā savu redzi cerēju uzlabot viņa vecākais brālis Kārlis, stipri īpatnējs pēckara komjaunietis no Smiltenes. Vova pāris reizes slimnīcā savu brāli apciemoja, tāpēc arī tiku viņu ievērojis. Tagad Vova stāvēja ar žurnālu “Zvaigzne” un pildspalvu rokās, jo gribēja lūgt rakstnieka autogrāfu tajā lappusē, kur iespiests krāsains Upīša fotoportrets. Mēs pat nedaudz nošausminājāmies par šādu Zaļmeža uzdrīkstēšanos, bet Andrejs Upīts izrādījās atsaucīgs, iešņāpa žurnālā savu parakstu un kaut ko sacīja Zaļmežam. Tā kā mēs rakstnieka vārdus nevarējām saklausīt, tad pagrabstāva kopmītnē apstājām Vovu un tincinājām:
— Ko viņš tev pateica?
Vova pēc veiksmīgā gājiena staroja:
— Viņš teica: ak, jaunais cilvēks, ja es no saviem pleciem varētu nomest nost tik daudz gadu, cik tagad ir jums, tad es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē.
Te nu bija! Bet mēs domājām, ka Andrejs Upīts jau tāpat ir gana laimīgs.
Staļina apraudāšana
Mācījos institūta pirmajā kursā, kad notika totālā sērošana, impērijai šķiroties no sava ilggadējā diktatora. Krievu tautā šī sērošana bija patiesa jau tāpēc vien, ka pavisam nesen beidzies Otrais pasaules karš, ko Staļins bija ierosinājis saukt par Lielo Tēvijas karu, un uzvara šajā karā visiem asociējās ar Virspavēlnieka ģenialitāti. Ja eiropietim karš bija divu naidīgu spēku sadursme, ko izraisīja Vācijas trakais fīrers, tad krievi to uztvēra kā pašu taisnīgāko aizstāvības karu, par kaut kādu Staļina līdzvainību militārā konflikta izraisīšanā un tieksmē pēc pasaules iekarošanas vispār nevarēja būt ne runas. Ja atskaita Gulaga nometnēs ieslodzītos, tad starp brīvībā esošajiem krieviem nebija iespējams atrast nevienu, kurš uzdrošinātos apšaubīt Staļina personiskos nopelnus Krievijas glābšanā. Ja arī karā kāds bija pieredzējis stulbības un nerēķināšanos ar cilvēku dzīvībām, tad viegli to visu iespējams piedēvēt neprasmīgiem vai nodevīgiem komandieriem, par kuru rīcību Staļinam sāp sirds. Ja krievu klātbūtnē tolaik kāds uzdrošinātos nopelt Tautu Tēvu un Skolotāju, visu zinātņu Korifeju, to gluži vienkārši varēja uz vietas saplosīt gabalos.
Pēc Staļina totāla sērošana notika Gruzijā, jo Josifs Džugašvili bija lepnās tautas dižākais dēls.
Kalniešu temperaments nepieļāva nekādu šaubīšanos, un Staļina godināšana tur turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad visur citur viņa pieminekļi jau bija nogāzti.
Latvijā situācija bija sarežģītāka. Par oficiālo iestāžu, represīvo orgānu un ideologu nostāju viss skaidrs. Bet ierindas latvietim ar Staļina režīmu bija savi rēķini, jo svaigā atmiņā palikuši gan Baigā gada, gan pēckara deportācija un citi varasdarbi.
Turpmāk vēl.
