Ir bezgala daudz tēmu, par kurām rakstīt, bet šoreiz gribas īpaši aplūkot jautājumus, kas saistīti ar “sliktajiem zēniem” politikā.
Ir bezgala daudz tēmu, par kurām rakstīt, bet šoreiz gribas īpaši aplūkot jautājumus, kas saistīti ar “sliktajiem zēniem” politikā. Runa ir par dažu diktatorisku vai pusdiktatorisku valstu vadītājiem, kuru piekoptā politika nav pieņemama demokrātiskajām valstīm.
Krieviski tiek lietots vārds izgoji, ko visai grūti precīzi pārtulkot latviski. Savukārt amerikāņi ieviesuši tēlaināku apzīmējumu — “sliktie zēni”.
Tā kā politikā dominē nevis morāles normas, bet izdevīgums, tad gadās, ka pat lielākie demokrātijas aizstāvji spiesti sadarboties ar diktatoriskiem režīmiem, savukārt Krievijai draudzēšanās ar sliktajiem zēniem kļūst par konsekventu aizraušanos. Kremlis gandrīz nereaģē pat tad, kad Ziemeļkorejas militārajos izmēģinājumos raķetes krīt jūrā tikai 40 kilometru no Nahodkas. Šāda krievu politiķu domāšana saglabājusies kopš PSRS laikiem, kad dominēja princips: “Kaut maita, bet mūsējais!”
Dižais “barbudo”
Spāņu valodā barbudo nozīmē ‘bārdainis’. Epitets radās laikā, kad Fidela Kastro vadītie partizāni nolēma neskūt bārdas tik ilgi, līdz tautas ienīstais proamerikāniskais Batistas režīms tiks gāzts.
Nepilnu pusgadsimtu Kubu vada Fidels Kastro, kurš simboliski nolēmis saglabāt bārdu arī pēc uzvaras — kā īpašu atgādnājumu par veiksmīgo revolūciju.
Sākotnēji Fidels bija tāds pats revolucionārais romantiķis kā viņa draugs Če Gevara. Sociālisma idejas Fidelam likās pareizāk aizgūt no Ķīnas, bet PSRS ekonomiskā varēšana izrādījās kārdinošāka.
Fidels visu šo laiku ir bijis ASV niknākais ienaidnieks, pret viņu CIP organizējusi neveiksmīgus atentātus. Ir tomēr nepareizi sacīt, ka Kubas vadītājs tiek ienīsts arī citur pasaulē, jebšu pat Eiropa necenšas ieņemt kādu striktu nostāju. Savukārt Latīņamerikas tautām Fidels Kastro simbolizē cīņu pret ASV uzkundzēšanos Amerikas kontinentam.
Katram cilvēkam pienāk darbīgā mūža noriets, tāpēc mums ir iemesls mazliet pārvērtēt situāciju Kubā.
Protams, valstī iedibināts autoritārs režīms, visu dzīvi nosaka Komunistiskā partija. Valda sociālisma principi ar nelieliem brīvā tirgus elementiem. Tomēr Kubā nav ne Hitlera, ne Staļina tipa diktatūras, cietsirdīgas masveida represijas netiek piekoptas. Tautas vairums dzīvo nabadzībā, bet daudzās kaimiņvalstīs nabadzība ir daudzkārt lielāka. Bezmaksas veselības aprūpe Kubā tiek atzīta par labāko pasaulē.
Nu jau trešā iedzīvotāju paaudze dzimusi, kā valsts vadītāju pazīdama tikai Fidelu. Lielu daļu valsts ienākumu pēc PSRS sabrukuma Kubai nodrošina emigrantu sūtītā nauda radiem dzimtenē, jo Maiami pastāv visai iespaidīga Fidela pretinieku kopiena (ap 650 tūkstoši).
Jau 1961. gadā tika nolemts, ka Fidela nāves gadījumā viņa amatus pārņems jaunākais brālis Rauls. Tautas vairākuma mīlētais Fidels tādā veidā cer uz līdzšinējā kursa turpinājumu, kaut reformu nepieciešamība Kubā vairāk kā nobriedusi.
Populistiskais romantiķis Čavess
Ir tāda valsts Venecuēla. Nav nekāda pundurvalstiņa, bet arī lielvalsts ne. Galvenā bagātība Marakaibo nafta, arī citi izrakteņi. Mazai atkāpei par prezidenta Čavesa priekšvārdu, kas no Hogo kļuvis par Ugo. Spāņu valodā burtu ‘h’ vārda sākumā neizrunā, bet arī šeit nav īstas konsekvences, jo Havannas vārdā burts saglabājas arī latviski, kaut spāņi izrunā “Avanna”.
Tātad Ugo Čavess, pulkvedis ar mežcirtēja manierēm. Par prezidentu kļuva pirms sešiem gadiem, solīdams nacionalizēt naftas ieguvi. Rezultātā nozare cieta zaudējumus, bet tautas masas nebūt nekļuva turīgākas. Ir bijuši mēģinājumi gāzt Čavesu.
Lai valdītu, vajadzīga ideja, kas vieno tautu. Čavess seko Fidelam, par galveno politisko akcentu izvirzot cīņu pret amerikāņiem, pašlaik pret Buša valdību. Naftas eksportu izmanto līdzīgi Putinam — politiskai šantāžai.
Kopumā Venecuēlas ienākumi no dabas resursu eksporta ir tik lieli, ka prezidents varētu apzeltīt savu tautu. Tomēr Čavess izlēmis pirkt krievu iznīcinātājus un helikopterus. Tas var likties dīvaini, jo neviena kaimiņvalsts Venecuēlai negrasās uzbrukt, bet pati Venecuēla uzsākt agresiju pret ASV tik un tā nespētu pat tad, ja apvienotos ar Kubu un Bolīviju.
Visu izskaidro Čavesa ambīcijas un iespēja pacelt tautas patriotismu. Lidos krievu rēcošie iznīcinātāji virs venecuēliešu galvām, un vienkāršā tauta vai kusīs no lepnuma, sak, cik varena mūsu armija ģeniālā Čavesa vadībā.
Zīmīgi, ka sava ceļojuma laikā Čavess apmeklēja galvenokārt “sliktos zēnus”: Lukašenko, Putinu, Ahmadinedžadu. Tāds tādam draugs.
Neaprēķināmais baķka
Vērtējot ar skaidru saprašanu, Baltkrievijas Lukašenko mums var likties tāds dīvainis. Tomēr savu nelaimīgo zemi viņš pārvalda ar zemniecisku viltību un nežēlību. No padomju impērijas mantotā VDK un citas represīvās struktūras darbojas visai godprātīgi, lai saturētu stabilitātes balstus Eiropas pēdējai diktatūrai.
Ekonomika līdz šim balstīta uz lēto Krievijas gāzi. Tā kā Putinam galīgi apnikuši Lukašenko untumi, tiek draudēts gāzes cenas četrkāršot. Lai tas nenotiktu, Baltkrievijai vajadzētu kļūt par Krievijas domēniju. Bet kurš diktators labprātīgi atteiksies no vienpersoniskas varas?
Skandāls ar Latvijas diplomātu baķkam vajadzīgs, lai arī Eiropas Savienībai parādītu “kuzkinu maķ”. Laikam taču smalki izrēķināts, ka ekonomiskie sakari necietīs, jo svarīgi abām pusēm.
Kā parasts Latvijā, vienmēr atrodas kāds, kurš gudrāks par visiem. Tāpēc tiek vainota valdība un Ārlietu ministrija, ka uz Minsku nosūtīts homoseksuāli orientēts diplomāts. Protams, nav labi citai valstij sagādāt ieganstu skandālam, bet taisnības labad jāteic, ka mūsmāju politiskajā virtuvē pašlaik noteicošās ir partiju cīņas par vietām nākamajā Saeimā.
Nobeigumā gribas oponēt tiem, kas nekritiski lieto vārdu homofobija. Burtiskā tulkojumā iznāk bailes no cilvēkiem. Ja kādam patīk tērgāt par fobijām, tad brīvā vaļa jaunvārdu radīšanā, teiksim, gejufobijas, pidarfobijas un tamlīdzīgi. Kas attiecas uz Lukašenko, tad viņam piestāv arī homofoba apzīmējums.
