“Katru dienu mirst cilvēki, viņu radiniekiem par to kompensāciju nemaksā,” apmēram tā teikts kādā no komentāriem, kas portālā tvnet.lv pievienots informācijai par 50 tūkstošu latu kompensāciju.
“Katru dienu mirst cilvēki, viņu radiniekiem par to kompensāciju nemaksā,” apmēram tā
teikts kādā no komentāriem, kas portālā tvnet.lv pievienots informācijai par 50 tūkstošu latu kompensāciju. Tik daudz saņems abas pensionētā Iekšlietu ministrijas darbinieka nogalināto policistu ģimenes.
Jau pierasts, ka sabiedrības daļa, vismaz tā, kas veido interneta ziņu anonīmo komentētāju pulku, mēdz žulti gāzt virsū visiem un visam. Arī šis traģiskais gadījums, kad Valmierā tika nošauti divi policisti, nav izņēmums.
Var pabrīnīties vai pašausmināties, ja komentētāji metas virsū kādam salīdzinoši parastākam notikumam. Pieļauju, ka daudziem cilvēkiem pēc šādu, uz sevi vērstu komentāru izlasīšanas vēl ilgi ir nepatīkamas sajūtas.
Tomēr gadījumos, kad bojā gājis cilvēks, ir jābūt kaut elementārai ētikai. Notikušajā lietu ķēdītē vairs neko izmainīt nevar. Cilvēka vairs nav. Muļķīgi ir spriedelēt, kā vajadzēja vai nevajadzēja rīkoties. Īpaši, ja strādā vai darbojies jomā, kas ir visai tāla no ierindas policijas darbinieka ikdienas.
Kāds kroga apmeklētājs komentārā pārmet policistiem, ka tie aizturējuši dzērāju. Vajadzējis ļaut viņam braukt mājās!? Līdzīgas domas esmu dzirdējusi arī no kāda visnotaļ cienījama smiltenieša, kurš šādu repliku veltīja policistiem, kuri dzinās pakaļ autovadītājam alkohola reibumā.
Tā domāt ir viegli līdz brīdim, kad notikumi vai traģēdija neskar pašu vai kādu tuvinieku.
Kas būtu noticis, ja pārmēru sareibušais savu rūpīgi paslēpto ieroci būtu sācis vērst pret kādu garāmgājēju? Tad visi draudzīgi kliegtu, ka policija nespēj novērst nelaimi. Jau tas, ka viņš vasarīgajā, civilajā apģērbā nēsā līdzi šaujamrīku, daudz par viņu pauž.
Runājot par kompensāciju, tā ir viena no policijas darbinieku darba garantijām, ko paredz likums. To saņem tuvinieki apgādnieka zaudējuma gadījumā, ja policists gājis bojā, pildot dienesta pienākumus. Šajā gadījumā tas tā bija.
Lai pietiek spēka tuviniekiem dzīvot tālāk un ar savu mīlestību aizpildīt to iztrūkstošo daļu, kuru saviem bērniem būtu sniedzis viņu tēvs!
