Lai arī šī karstā vasara dārzkopjiem nodara tikai sirdssāpes, valcēnietes Annas Ļipovskas koptajam un lolotajam dārzam dārzkopības biedrībā «Alieši» vienaldzīgi paiet garām nevar.
Lai arī šī karstā vasara dārzkopjiem nodara tikai sirdssāpes, valcēnietes Annas Ļipovskas koptajam un lolotajam dārzam dārzkopības biedrībā “Alieši” vienaldzīgi paiet garām nevar. Te acis priecē ne vien krāšņās puķes, bet arī dažādi skujeņi un nokarenie kociņi.
Dārzā, uzņemot “Ziemeļlatvijas” žurnālisti, Anna žēlojas, ka aizņemtības un karstuma dēļ nav iznācis nopļaut mauriņu. Šovasar tas netiekot pļauts bieži, jo lielais karstums ir izkaltējis zāli. Karstā saule kaitējusi arī krāšņajām rozēm un lilijām, tomēr tas nespēj sabojāt sajūsmu par dārzkopes čaklumu un izdomu. Dārzā vietām novietoti māla trauki, kas rada interesantu vizuālo kopskatu. Idejas un ierosmes sakoptā zemes gabala pilnveidošanai un labiekārtošanai valcēniete smeļas dažādos žurnālos un grāmatās. Ziemas vakaros Anna mēdzot izsapņot un saplānot darbus, kurus viņa darīs jau tad, kad būs nokusis pēdējais sniegs. Arī ziemā Anna apciemo savu lolojumu, lai pārliecinātos, ka tajā viss ir kārtībā un vasarnīcu kārtējo reizi nav apciemojuši nelūgti viesi — zagļi. Anna stāsta, ka šovasar viņas prombūtnes laikā zagļi ielavījušies virtuvē un nozaguši pārtiku. Ar šādiem nepatīkamiem starpgadījumiem vasarnīcu īpašniekiem diemžēl jārēķinās gandrīz katru sezonu.
Jau marta beigās dārzā spilgtu lillā uguni met agrie īrisi. Annai pašai vislabāk patīk pirmie pavasara ziedi — krokusi, tulpes un narcises —, jo to ziedēšanas sākumā zina — sācies viņas laiks, kad atkal varēs rušināties pa zemi.
“Pēc nogurdinošas darba nedēļas, pastrādājot dārzā, jūtos atpūtusies un atveseļojusies. Zeme mani dziedē,” uzskata valcēniete. Gadījumā, ja viņai sāp galva un sāpju remdēšanai nelīdz zāles, Anna brauc uz dārzu un ar basām kājām steidz ravēt, lai pēc tam darbā atkal varētu “burties” pa skaitļiem un datoru, jo ikdienā Anna strādā par grāmatvedi. Sieviete pārdzīvojumus un stresu mēdz paturēt sevī, bet dārzs viņai palīdz no tā atbrīvoties un nomierināties.
Anna rāda kādā dārzkopības izstādē iegādātu, no Polijas atvestu vijīgo, krēmkrāsas ziediem ziedošo klemātisu, kas nosaukta pagājušā gadā mirušā Romas katoļu baznīcas arhibīskapa vārdā. Anna dzimusi un augusi Latgalē, tāpēc viņai šis skaistais augs sirdij ir īpaši tuvs. Pagājušajā gadā pēc arhibīskapa nāves augs bija sācis nīkuļot, bet Anna ar viņu runājusi, un tagad tas krāšņi zied. Viņa ar gandarījumu stāsta, ka arī dēls Ivars, vedekla un mazmeita atbalsta viņas rosīšanos dārzā un mīļi viņu dēvē par mazo traktoriņu. Svētku reizēs tuvinieki Annai dāvina interesantus un savdabīgus stādus. Te mājvietu atradis nokarenais bērzs, kārkls, zemais pūpols, sudrabegles, lapegles, priedes, konika un citi skujeņi. Nelielā atpūtas vietā pie vasarnīcas saimniece no apaļkoka klucīšiem izveidojusi savdabīgu bruģi. Arī aka liecina par dārza īpašnieces latvisko gaumi. Latviešu gars vēl vairāk izpaužas pirtošanās reizēs, kad pirms pēršanās Anna kopā ar draudzenēm, kolēģiem vai tuviniekiem dzer zāļu tēju un veic patīkamo mazgāšanās procesu.
Anna atzīst, ka viņas dārzā darbi nekad nebeigsies. Viņa jau iecerējusi, ka nākamsezon noteikti nojauks ilgus gadus kalpojušo stikla siltumnīcu. Tās vietā Anna stādīs jaunus kociņus un veidos puķu dobi.
