Vasaras vidus nav laiks, kad cilvēki mūsu platuma grādos vēro zvaigznes, savukārt astronomi un astrologi vairāk uzticas drukātajām zvaigžņu kartēm.
Vasaras vidus nav laiks, kad cilvēki mūsu platuma grādos vēro zvaigznes, savukārt astronomi un astrologi vairāk uzticas drukātajām zvaigžņu kartēm. Bet minētie apstākļi nemazina to notikumu nozīmīgumu, kas norisinās “zem vasaras zvaigznēm”.
Var likties, ka latviešiem kādu laiku pats interesantākais notikums būs homoseksuālistu apmētāšana ar izkārnījumiem. Zīmīgi, ka abas konflikta puses sakās aizstāvam demokrātiju. Patiesība kā jau parasti Latvijā ir ļoti banāla: vienā pusē barikādēm atradās partijas “Jaunais laiks” aizstāvamās minoritātes pārstāvji, bet pretējā — Latvijas Pirmās partijas saorganizētie reliģiskie fanātiķi un sektanti ar uzkrītoši lielu krievvalodīgo ķērcēju īpatsvaru. Varam tikai nožēlot, ka tik netīrā politiskā akcijā savu svētību neliedza pat katoļu baznīcas kardināls Pujats. To visu Blaumaņa laiku Ābrams būtu saucis par “viene šmucige liete”.
Vai Izraēlas zvaigžņu stunda?
Neesmu cinisma piekritējs. Arī par antisemītistu sevi neuzskatu. Tāpēc notikumus Tuvajos Austrumos vēlos komentēt no neitrālām pozīcijām. Ir pamats uzskatīt, ka Izraēlas valsts vadītāji atraduši izdevīgu brīdi, lai veiktu militāru akciju pret islāma radikālajām grupām. Notiek visīstākais karš Libānas teritorijā, bojā iet simtiem mierīgo iedzīvotāju, bet neviena pasaules valsts īsti nopietni neprotestē. Agrāk, kad Izraēla darīja kaut ko līdzīgu, ieskaitot zibenīgo sešu dienu karu, pamatīgu protestu vētru rīkoja ne tikai Maskava, arī Eiropa pavisam noteikti draudēja ar ekonomisko embargo. Tagad pats lielākais, ko atļaujas Rietumi un pat vairākas arābu zemes, ir aicinājumi pārtraukt karošanu, bet ASV pavisam konsekventi atbalsta Telavivu.
Kas noticis? Protams, galvenais nav rakstīts zvaigznēs, bet politiķu sirdīs. Musulmaņu teroristi ir tik ļoti apnikuši visai pasaulei, ka paši liberālākie režīmi gatavi Izraēlai uzticēt galvenā soda bataljona uzdevumu. Un Izraēlas militārais pārspēks ir tik liels, ka mazo Libānu būtu iespējams samalt miltos ar visiem Hezbollah kaujiniekiem. Bet ne jau tas ir Telavivas mērķis. Ebreji gluži vienkārši negribēja ilgāk paciest, ka no Libānas teritorijas gandrīz katru dienu uz Izraēlu lidoja kaujas raķetes. Valdība ebrejiem, kuri bija ar mieru dzīvot apšaudes zonā, maksāja speciālas piemaksas. Nodrošināties pret šiītu Hezbollah un palestīniešu HAMAS teroristiem — pašlaik ir pilnīgas iespējas šo mērķi sasniegt.
Patiesi nelaimīgi ir tie libānieši, kuriem ar teroristiem nav nekāda saistījuma. Jāatgādina, ka krietna daļa libāniešu ir kristieši.
Rietumu pasaule Izraēlu uzskata par pieredzējušu Eiropas kultūrai, un tam ir zināma emocionāla nozīme, lai Telavivai paklusām tiktu vairāk piedots.
Naftas un haosa teorijas
Krievija, kurai rūp energoresursu cenas, Izraēlu atbalsta ar neitralitātes pasludināšanu. Maskavas politiskajās aprindās un presē mēdz pieminēt kāda amerikāņa teoriju par haosa radīšanu un vadīšanu. Un pašās ASV ir ne mazums šīs teorijas piekritēju. Doma tāda: te vienā, te citā pasaules reģionā nepieciešams radīt nestabilitāti un politisko haosu, jo ASV esot vienīgā vara pasaulē, kas spēj vadīt haosu. Cik ļoti amerikāņiem veicas šajā novadā, mēs redzam Irākas piemērā.
Tālākā spriedelēšana šāda: Izraēla samaļ miltos Hezbollah un HAMAS. Kad Izraēla ir drošībā, ASV septembrī spēcīgos gaisa triecienos iznīcina visus Irānas kodolprojektus. Tiek pārtraukts Irānas naftas eksports, bremzējot Eiropas un Ķīnas ekonomikas attīstību. Krievija tad berzē rokas, jo naftas cena dubultojas.
Pagaidām tā ir kuluāru tērzēšana, jo ne visi valstu vadītāji domā šādā līmenī. Pat krievu boļševiks Prohanovs atzīst, ka naftas cenu nesaprātīgs sadārdzinājums var iegūt bumeranga efektu, jo sagrautā pasaules ekonomika krasi samazinās degvielas un gāzes patēriņu, bet zinātne steigšus radīs jaunus enerģijas avotus. Tāpēc maz ticams, ka pasaule sajuks prātā dažu ekstrēmi domājošu jefiņu dēļ. Ekonomikas globalizācijas laikmetā nav iespējams vienai valstij dibināt labklājību, sagraujot ekonomiku kādā citā valstī.
Antilemberga kampaņa
Ventspils pilsētas galva, kuru nelabvēļi iesaukuši par Lemburgas mēri, nule iekļuvis lielās sprukās. Ne tas ir galvenais, ka Lembergs spēlējas ar mājieniem, sak, it kā varētu kļūt par nākamo premjeru. Ierosinātā krimināllieta bija nobriedusi jau sen, tikai tagad Lembergam ir iemesls žēloties, ka tiek vajāts politisku iemeslu dēļ.
Nedaudz atcerēsimies pagātni. Otrās Šķēles valdības laikā tika izmeklēta Ventspils uzņēmumu lieta par apjomīgu krāpšanos ar nodokļu nemaksāšanu. Nedaudz vēlāk ekonomikas ministrs Strujevičs, kurš pārstāvēja Ventspils intereses, mēģināja no valsts iegūt deviņus miljonus par labu Ventspilij.
Šie notikumi ievadīja karu starp Lembergu un Šķēli. Pēc vairākiem gadiem abi oligarhi tomēr vienojās, ka valsts interesēs beigs viens otru apzākāt.
Kam interesē, var sameklēt to gadu avīzes, kur es savos komentāros rakstīju par abu politiķu darījumu atšķirībām, proti, ka Šķēles privatizācijas darījumi, pateicoties augstas klases juristu līdzdalībai, ir noformēti juridiski nevainojami, ko nevar sacīt par Lemberga apšaubāmajiem miljoniem. Attiecībā uz Lembergu tagad to cenšas pierādīt Ģenerālprokuratūra.
Nav pat tik svarīgi, vai Lembergs jelkad tiks notiesāts, bet viņa varenības noriets gan ir sācies, un pilsētas galvas amats nākotnē tiks kādam citam.
