Pēc ilgāka miera perioda gluži kā Fēnikss no pelniem Valkā atdzimušas suņu skolas aktivitātes. Ilggadējais treneris Jānis Ķēbers stāsta, ka klusuma periods nav nekas nedabisks, jo diemžēl četrkājainie sportisti noveco, arī saslimst ar nedziedināmām kaitēm un tad, kad pienācis laiks, aiziet citos medību laukos. Tas ir sāpīgi ne vien pašam suņa saimniekam, bet arī trenerim.
Jānis, ilgus gadus trenējot un mācot suņus, ir pārliecinājies, ka suņu skolā ir darbs ne tikai ar dzīvnieku, bet arī saimnieku. Reti gadās saskanīgs tandēms, kad suns ir talantīgs un arī saimnieks neatlaidīgs un uzcītīgs. Taču ja izdodas atrast un sastrādāties ar tādiem pāriem, pēc regulāra un, jāteic, visnotaļ, smaga darba nāk arī pirmās uzvaras. Treneris ir gandarīts, ka 21. un 22. septembrī Rīgā notikušajās divu dienu sacensībās – Vidzemes čempionātā Latvijas suņu nacionālajā daudzcīņā – valcēnieši tikuši pie godalgotām vietām un kausiem. Sestdien bija starts Smiltenē.
Par ikvienu audzēkni kas labs pasakāmsLai pastāstītu par tagadējo darbu un nodemonstrētu suņu varēšanu, treneris “Ziemeļlatviju” kādu darbadienas vakaru aicināja apmeklēt treniņlaukumu (tas atrodas bijušās Meliorācijas rajonā). Mūs ar ziņkārībā saspicētām ausīm laukumā sagaida Simba kopā ar savu saimnieku Aleksandru Veļiku un Šeila ar savu saimnieci Diānu Murinu. Regulāri treniņus apmeklē arī valcēnietis Didzis Aumeisters ar savu jauno suni Ari. Iepriekšējais – vairākkārtējs suņu daudzcīņu sacensību uzvarētājs un veikls skrējējs Argo – aizgāja citos medību laukos. Valcēniešu komandā startē arī valmierietis Māris Benders ar jauktas šķirnes suni vārdā Pērkons. “Suns ir smuks, jaudīgs un spēcīgs,” valmierieti slavē treneris. Jānim par ikvienu savu audzēkni ir kas labs sakāms. Pēc dabas nemierīgo Šeilu viņš salīdzina ar Latvijā pazīstamo modes mākslinieci Šeilu, kas arī nestāv uz vietas, bet tiecas arvien pēc kaut kā jauna un nebijuša. Līdzīga raksturā esot arī suņu meitene Šeila – nemierīga, kustīga, veikla (šī iemesla dēļ suni ir gandrīz neiespējami nofotografēt), neuzticīga pret svešiniekiem, diezgan valdonīga, bet patiesībā mīļš un sportisks suns. Arī Jānis, sniedzot roku ar pašceptu ābolmaizi, no Šeilas dabū niknu uzrūcienu. Par to treneris neapvainojas, bet pacietīgi paskaidro, ka suns viņam uzticas un uzskata par savējo, tāpēc atļaujas tādas vaļības.Savukārt Simba ir paklausīga, pēc dabas pakļāvīga un mīļa. Treneris smej, ka Simba vairs nepakļaujas Šeilas provokācijām, jo ir izaugusi gan augumā, gan prātā. Ja Simba kopā ar Aleksandru regulāri turpinās treniņus, treneris ir pārliecināts, ka tiks iegūti teicami rezultāti.
Par suni nav jāmaksā dārgiJāteic, Jānis par suņiem, viņu niķiem un stiķiem varētu stāstīt stundām ilgi. To pašu varētu darīt arī Simbas un Šeilas saimnieki. Interesējos pie Aleksandra, vai, lai izaudzinātu čempionu, nepieciešams suns ar “stipriem un dārgiem” papīriem. Valcēnietis noraidoši papurina galvu, atklājot, ka suni iegādājies spontāni, samaksājot vien desmit latus. Savu draudzeni saimnieks lutina, viņas ēdienkartē gādājot svaigu gaļu un ļaujot dzīvot mājās, nevis salt pagalmā pie ķēdes. Savukārt Diāna ar Šeilu kopā ir jau trīs gadus. Sieviete pēc profesijas ir medicīnas darbiniece, tāpēc šis hobijs ļauj atgūties no ikdienā iegūtā stresa, strādājot operāciju zālē. To, ka būs jābrauc uz treniņu, Šeila pamana uzreiz pēc tam, kad Diāna sāk ģērbt skriešanai paredzētu apģērbu. Suns uzreiz skrien pie savas pavadas un skaļi paziņo, ka ir gatavs braucienam. Diāna ir pārliecināta, ka ikviens hobijs palīdz cilvēkam atbrīvoties no ikdienas kreņķiem un negācijām. Suņa saimniece piekrīt, – lai trenētos un piedalītos sacensībās, ir nepieciešamas arī finanses, bet valcēnieši jau iemācījušies kooperēties un sacensības apmeklēt kopīgi, tā samazinot transporta izdevumus.
