Tu vari pateikt paldies sev un tam otram cilvēkam. Paldies, ka neesi gadus veltīgi nosviedis zemē, bet abi kopā esat auguši.
Tu vari pateikt paldies sev un tam otram cilvēkam. Paldies, ka neesi gadus veltīgi nosviedis zemē, bet abi kopā esat auguši.
Tā ir viena no ģimenes psihoterapeita Arnolda Cerbuļa atziņām, ar kuru viņš iesaka novērtēt divu cilvēku kopdzīves nozīmi. Ģimenes attiecību dakteri un padomdevēju “Ziemeļlatvija” uzklausīja nesen notikušajā lauku sieviešu “Labās pieredzes vasaras skolā”, kas divas dienas norisinājās Blomes pagastā.
“Esmu sirdī precējies, un man ir trīs dēli. Vecākajam ir 18 gadu, bet jaunākajam — mēnesis,” iepazīstoties atklāj A. Cerbulis. Tālākajā sarunā viņš padomus, kā vajadzētu vai tieši pretēji — nevajadzētu rīkoties, atklāj ieskicējot gan savas ģimenes, gan psihoterapeita praksē uzklausītās problēmas un pārdzīvojumus. Viņa prakse jau vienpadsmito gadu atrodas Latvijas Ģimenes centrā, aptuveni gadu viņa konsultācijas var saņemt arī interneta portālā www.attiecibas.lv. “Man šķita, ka daudzi cilvēki šodien dzīvo vairāk virtuālajā vidē, nevis reālajā, tāpēc labi, ka viņus var sastapt un uzrunāt arī tur,” paskaidro psihoterapeits.
Vīrietis un sieviete var būt kopā pa īstam
Viņš iesaistījies projektā, kurā, tiekoties ar klausītājiem, tiek iztirzāti dzimumu līdztiesības jautājumi un problēmas. Darba gaitā nācies secināt, ka cilvēkiem pret šo jēdzienu pastāv zināmi aizspriedumi. Pat projekta iniciatori, uzaicinot viņu grupā, vaicājuši, vai viņš var diskutēt par šīm problēmām, bet nelietot vārdu “līdztiesība”. Ko tad nozīmē šis vārds, no kura dažam varbūt pat uzmetas pumpas? Bez skaļām deklarācijām un propagandas — tas vienkārši nozīmē to, ka vīrietis un sieviete var būt kopā pa īstam. Psihoterapeita ikdienas darbā nākas novērot, ka daudzi vīrieši un sievietes to mēģina darīt un ka rodas eiforija jeb lidojuma sajūta, ja tas patiešām izdodas. Viņš novērojis arī izmisumu, asaras un dzīves bezjēdzības sajūtu, ja tas neizdodas. Vistipiskākais gadījums, kad cilvēki meklē palīdzību, ir līdzīgs šim. Kad sieviete nāk pēc palīdzības, viņas sūdzība ir tāda: “Ziniet, mēs ar vīru runājam viens otram garām. Ja tas turpināsies, mūsu mīlestība mirs.” Turpretim vīrietis saka “Vakar viņa no manis aizgāja. Vai jūs varat vēl kaut ko glābt?” Jūtiet atšķirību?
Faktiski vīrietim ir svarīgāk uzturēt sajūtu, ka “manā pilī viss ir kārtībā”. Turpretim sieviete reaģē emocionāli un vēlas dzīvot un justies dzīva katru dienu. Vai tas nozīmē, ka vīrieši ir emocionāli nabadzīgāki? Nebūt ne. Problēma ir tajā, ko vīrietis šajā situācijā ir gatavs darīt. Vai ir gatavs atzīt, ka emocijas ir vērtība, un vai ir gatavs mācīties šo vērtību atgūt. Ja viņš to apgūst, tad ļoti daudz iegūst arī sev.
Tev ir problēmas?
Ej un ārstējies!
Vīrietim apkārt ir it kā aizsardzības joslas. Psihoterapeita praksē reiz bijis šāds stāsts. Ģimene un vīrs četrdesmitgadnieks. Sakarīgs, darbīgs un mērķtiecīgs vīrietis. Mazpilsētas biezais, kas ar darbu nodrošina pusi pilsētas. Viņam neviens neko nebija uzdāvinājis. Audzis bez tēva. Kad citi jaunieši gājuši uz krodziņiem, viņš taupījis naudu un mācījies Lauksaimniecības akadēmijā. Apprecējies. Tā viņš attēlojis savu dzīvi. Pēkšņi vīrs uzzinājis, ka sievai ir mīļākais.
Sievas stāsts skanējis nedaudz citādāk. Pirms gadiem pieciem viņa vīram teikusi: liekas, ka abi attālināmies. Tad viņš atbildējis to, ko sievietēm bieži nākas uzklausīt: ja tev ir kādas problēmas, ej un ārstējies!
Sieviete jutās vientuļa un mēģināja savu emocionālo pasauli piepildīt citādā veidā. Pēc gadiem viņa nejauši satika vīrieti, kuru var nosaukt par vīrieti – dzejnieku; kurš prot uzdāvināt kādu nieciņu; ar kuru var parunāt un ar kuru nav nekādu kopīgu darbu, uzdevumu vai robežu. Tajā mirklī viņai tas nozīmēja ļoti daudz.
Šādi notikumi ģimenē beidzas divējādi. Vai nu visu dzīvi saspridzina lupatās, un tas iedod sāpes vai jaunu dzīves jēgu, vai tomēr reizēm, ja viņu vidū vēl nav nogalināta mīlestība, šāda krīze abus cilvēkus satuvina.
Iekāpj mašīnā un balsī kauc
Kā beidzās stāsts par iepriekšminēto vīrieti? Viņš teica, ka neviens jau nezina viņa īsto seju. Neviens nezina, ka viņš jūtas nemīlēts. Ka iet un iet, bet liekas, ka neviens to nenovērtē un nevienam tas nav vajadzīgs. Neviens nezina to, ka viņš iekāpj mašīnā, kaut kur brauc un tad bieži vien balsī kauc. Bet kā var zināt, ja viņš nevienam to nav pateicis? Tas nozīmē, ka viņu attiecības bija bez emocijām. Tas nozīmē mīlēties bez tuvības.
Toreiz vīrietis atzinis, ka viņš nezina, vai izdosies glābt līdzšinējās attiecības, bet bijis pārliecināts, ka turpmāk dzīve būs pakārtota emocionālam kontaktam. Viņš sapratis, ka ir spējīgs atteikties no ikdienas biznesa darīšanām, lai sāktu sevi piepildīt ar emocijām.
Bija trāpīts sāpīgākajā stīgā
“Vīrieši tomēr ir baigi foršie cilvēki,” pasmaida psihoterapeits. Kultūra, audzināšana vai pūļa efekts nosaka, ka vieglāk ir savu mīlestību vai jūtas izrādīt caur materiālajiem pasaules elementiem. Es tevi mīlu, tāpēc es tavā labā strādāju. It kā dziļa jēga, jo ne jau tikai ar vārdiem var radīt drošības sajūtu. Nereti notiek tā, ka sieviete vaicā: “Klausies, vai tomēr mēs…?”, bet vīrietis atbild: “Ko tu vēl gribi? Es taču tev naudu mājās nesu!” Svarīgi, lai vīrietis šajā solī neapstātos.
Šeit noder piemērs ar skrituļslidām. Puisis tēvam lūdz, lai nopērk skrituļslidas. Pirmdien tas atbild, ka padomās. Otrdien vaicā, kādas slidas viņš gribētu. Trešdien — kur tās glabās. Ceturtdien — vai tas neietekmēs sekmes. Piektdien puikam ir sajūta: vai tu pirksi tās slidas, vai ne?
Psihoterapeits tēvam vaicājis: “Kāpēc jūs tik daudz par tām slidām runājat? Vai tad jums nekādu citu tēmu nav? Vai nevar pieiet puikam klāt un pateikt: es tevi ļoti mīlu; kā tev šodien gāja; kā iet ar draugiem?”
Tēvam acīs parādījās asaras, un viņš atbildēja, ka viņu ģimenē tā nav pierasts. Viņam ir tāda sajūta, ka vajadzīgs un interesants viņš ir tikai tajā mirklī, kad nepieciešama nauda. Četrdesmitgadnieks, ģērbies uzvalkā un ar sirmumu deniņos, apraudājās sievas un dēla klātbūtnē. Acīmredzot bija trāpīts sāpīgākajā stīgā.
Bērns emocionāli attālinās
Patiesībā tu ļoti mīli to cilvēku, jo tas ir virsuzdevums — viņu mīlēt —, bet reizēm ir sajūta, ka viens sities kaut kādā stikla burkā.
Tas sākas pašos pirmsākumos. Iedomājieties situāciju, kad bērns pirmo reizi atvests mājās no slimnīcas. Māte iegājusi istabā un pārtin mazuli. Tēvs stāv uz sliekšņa un noraugās, cik sieviete to veikli prot izdarīt. Tajā brīdī viņš saprot, ka pats to tā droši vien nevarētu. Tajā mirklī ir svarīgi, vai viņš ieies istabā un viņi būs trīs, vai paliks ārpusē un attālināsies.
Vīrietis savu apmulsumu un neziņu attaisno tā: bērns paaugsies un tad viņi kopā ies makšķerēt vai uz futbolu, un tad viņš zinās, ko darīt. Viņam šķiet, ka mamma un bērns ir divas paralēlas līnijas, bet viņš ir tā nedaudz nostāk. Kad bērns paaugsies, viņš pielaidīsies tuvāk un būs trīs paralēlas līnijas. Pētījumi pierāda: ja tēvs nenolaižas no sava mākoņa, tad jau divu vai trīs gadu vecumā šī līnija iet prom un bērns emocionāli attālinās. Kāds ir rezultāts? Tēvs ieiet telpā un savam astoņgadīgajam dēlam vaicā, kā viņam gāja skolā. Klusums! Tajā paša laikā vīrietis redz, ka bērns iet pie viņa sievas, viņi runājas un ir labi čomi. Tad tādam tēvam rodas škrobe. Ja viņš nav pietiekami stabils un nobriedies, tad rodas ģimene, kurā mamma un tētis zaudē savas attiecības.
Nākamajā dienā atkal tas pats
Reiz kādā grupas nodarbībā E. Cerbulis lietojis vārdu “rutīna” un viens no klātesošajiem, kuram tur bijusi arī sieva, vaicājis, ko tas nozīmē. “No rīta piecelies, pačurā, paēd, aizej uz darbu, atnāc mājas, paēd, pačurā, paskaties televizoru un ej gulēt. Nākamajā dienā atkal tas pats,” paskaidrojis A. Cerbulis. Bet tas taču ir normāli, brīnījies vīrietis. Izskatījies, ka tajā brīdī viņa sieva palēkusies kādus 50 centimetrus. Redzi, viņam tas ir labi, bet tu par Raini vai Mocartu un smalkajām stīgām…
Reizēm, lai dzīvotu, drošāk ir nejust. Ja jūtas ir sāpīgas, tad laika gaitā iemācās no tām distancēties. Veidojas viens no tipiskākajiem savienojumiem, kurā viens ir mūrī iemūrētais, bet otrs — sildītājs, kurš nes pie mūra puķes un māj: vai tu mani redzi? Diemžēl tas var beigties ar to, ka sildītājam beidzas enerģija, jo viņš emocionāli neko nesaņem pretī. Tam var tikt pāri, ja cilvēks spēj pašpiepildīties, ja ir kopīgi bērni un otrs cilvēks nav simtprocentīgi slikts.
Nav gadus velti nometuši zemē
Ir labi, ja krīzes gadījumos cilvēki spēj meklēt speciālista padomu un abi kopīgi mācīties, kā dzīvot tālāk. Viņi viens otram var pateikt paldies, ka nav gadus velti nometuši zemē, bet abi kopā ir spējuši emocionāli pilnveidoties.
