Pirms četriem gadiem no 26 rajoniem izveidojām 109 novadus un deviņas republikas pilsētas kā administratīvās vienības. Caur visādiem ķīviņiem šķita, ka teritoriālās reformas mērķis ir sasniegts. Pagājuši tikai daži gadi un valdībai šķiet, ka jātaisa jauna reforma, apvienojot mazās pašvaldības. Jau iepriekšējās reformas laikā gudrākie prāti skaidroja, ka teritorijas sadrumstalošana nav prāta darbs. Jaunizveidoto novadu atšķirība un dažādība ir pārlieku liela. Protams, ieguvēji ir lielie novadi, kas palika apmēram bijušo rajonu teritorijās. Ir pierādījies, ka mazajiem novadiem pašlaik neklājas viegli. To iedzīvotājiem pēc daudziem pakalpojumiem tāpat jādodas uz lielo novadu centriem. Saistībā ar krīzi labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm vairāk aizbrauca tieši mazo novadu iedzīvotāji, kur nav daudz ražotņu un pieprasījuma pēc darbarokām. Toreiz par to nerunāja. Ir jau pareizi premjera uzsaukumi par aktīvu darbošanos pie jaunu darbavietu radīšanas. Taču tas nebūt nav tik vienkārši, kā izskatās televīzijas ekrānos vai drukātajos medijos. Iedzīvotāju ir tik, cik to ir, turklāt aizbrauca strādīgākie un aktīvākie, nevis klenderi un profesionālie pabalstu saņēmēji.Arī šoreiz, tāpat kā par sadalīšanos, tiek solīta nauda. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija saskatījusi, ka iepriekšējais modelis bijis aplams un patiesībā Latvijā pietiek ar 30 novadiem jeb reģionālās attīstības centriem. Ko nu? Vai tikai tagad apšaubāmās iepriekšējās reformas rezultātā valstsvīri ieraudzīja un saprata, ka cilvēki pamet maznovadus un zemi izpērk bagātie ārzemnieki? Te atkal vērojams apliecinājums tēzei, ka Latvija ir projektu un reformu lielvalsts.
