Pīlādzis
Deg pīlādži sārti kā tavs skūpsts, Kā valsis mans pirmais vēl neuzlūgts. Un pīlādžu vīns vēl nenogaršotais, Tik sārts kā manas lūpas, kas liekas kā vīnā mērktas… Ir rudens, debesīs mākoņi varavīksnes tiltus ceļ, Saule cauri koku zariem klusi smej… Kļavas jau iesārtus lakatus sien. Un, dienai sākoties, vējš elsdams pāri laukiem skrien. Krāsainas lapas sev līdzi nesdams. Sviež tās uz trotuāra, sviež tev pie kājām. Tikai pīlādzis visā noskatās sarkdams. Un mani pie sevis sauc. Es viņam jautāju: Vai tavas rūgtās ogas tikai putniem nogaršot ļauts? Kas mani kārdina tik ļoti Kā tavas lūpasvēl neizgaršotās Unmanām vēl nepiekļautās…
No vakara līdz rītam
Un atkal migla balta pār ezeru pārklājusies. Nakts dzestra, rasas kurpes uzvilkusi, iet atpūsties. Pie mežmalas, kur, zirnekļtīklos noslēpies, dus zirneklīts. Pļavā migla baltus palagus saklājusi Kukainīšiem, kādam vēlam putnam vai zvēram. Te rīts, kad migla savus palagus ņem nost, Nāk jautrs saules stars kā brīnums. Un izgaismo šo rītu tik gaišu, priecīgu. Ziedi pļavās pamostas, saulītei atveras. Kukainīši no ziedu kausiņiem izrāpjas. Vēl reta rasas pērle no ziedu lapām nokrīt. Tik liekas paskatoties, Vai tiešām ziedi raud? Nē, tā tikai palikusi rasas asara, Kas negrib no mums šķirties. Jau rudens lapas krāsoties sāk Un pēc miglainās nakts skaidra diena nāk!
Noskaņa
00:00
01.10.2013
99